Laikmetīga demokrātiska valsts ir organizēta tā, lai veicinātu pilsoņu līdzdalību valsts varas īstenošanā un lai tādējādi nodrošinātu atbildīgāku kā valsts varas īstenotāju, tā arī valsts pilsoņu kopuma rīcību. Informācijas atklātība ir viens no līdzekļiem, kā to panākt. Tā kā brīva informācijas aprite ir cilvēka un tā apkārtējās vides izziņas pamatā, tad zināšanas par līdzdalības iespējām un tās nepieciešamību valsts varas īstenošanā ir tas, bez kā līdzdalība vai nu nav iespējama, vai arī nav pietiekami efektīva. Sevišķi nozīmīga loma minētās izziņas vairošanā ir publiskas informācijas pieejamībai, jo tas ir pamatinformācijas avots par valsts varas īstenošanu konkrētajā valstī.1 Ievērojot arvien pieaugošo valstu virzību uz demokrātismu, pieaug arī informācijas atklātības nozīme attiecīgo valstu tiesiskajās sistēmās.
Lai gan informācijas atklātība kā patstāvīga cilvēka pamatbrīvība vispārīgi atzīta līdztekus citām cilvēktiesībām, ko apliecina dažādi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un starptautisko publisko tiesību subjektu rīcība, tomēr arvien pastāvējušas domstarpības par valsts varas īstenotāju pienākumu apjomu attiecībā uz to rīcībā esošās publiskās informācijas sniegšanu. Šādu nevienprātību raksturo, piemēram, šāds apstāklis: lai gan jau 18. gadsimtā bija pieņemts pirmais normatīvais akts, kas regulēja publiskas informācijas pieejamību,2 un Otrajam pasaules karam sekoja plaša mēroga cilvēktiesību uzplaukšana, vispārīga tiesību uz publiskas informācijas pieejamību atzīšana un to praktiska īstenošana un aizsardzība valstu tiesiskajās sistēmās notikusi tikai pēdējā desmitgadē.3 Tāpat atšķirības uzskatos apliecina vairākkārtējie neveiksmīgie mēģinājumi izstrādāt normatīva rakstura starptautisko cilvēktiesību dokumentu par informācijas atklātības jautājumiem. 1946. gadā4 Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ģenerālā asambleja atzina, ka "informācijas atklātība ir cilvēka pamattiesības un proves akmens visām brīvībām, kuru aizsardzībai sevi veltījusi Apvienoto Nāciju Organizācija",5 un rosināja sasaukt konferenci informācijas atklātības satura noteikšanai,6 turklāt Eleonora Rūzvelte (Eleanor Roosevelt), būdama Amerikas Savienoto Valstu sūtne ANO un vēlāk norīkota darbam ANO Cilvēktiesību komitejas (turpmāk tekstā – Cilvēktiesību komiteja) vadītājas amatā,7 ierosināja izveidot Cilvēktiesību komitejas Informācijas atklātības un preses brīvības apakškomiteju.8 Tomēr šie mēģinājumi rezultējās tikai 2008. gada 27. novembrī, kad Eiropas Padome, nevis ANO pieņēma normatīva rakstura starptautisko cilvēktiesību dokumentu – Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību.9 Par to, cik lielā mērā ir tuvinājusies valstu izpratne par informācijas atklātības, arī no tās izrietošo tiesību uz publiskas informācijas pieejamību, saturu, varēs spriest pēc pievienošanās, kas pēc konvencijas spēkā stāšanās iespējama arī ārpus Eiropas Padomes esošajām valstīm un pat citām starptautiskajām organizācijām.10 Tomēr jau dokumenta parakstīšana norādīja uz vērā ņemamām tendencēm, piemēram, uz augstu atklātības kultūras līmeni. Tāpat tā uzdeva vairākus jautājumus, tostarp – kādēļ kavējas minimālā informācijas atklātības aizsardzības līmeņa atzīšana tām valstīm, kuru tiesiskās sistēmas jau atspoguļo šo līmeni un pat pārsniedz, kā tas ir gadījumā ar Latviju.
1. Konvencija par oficiālu dokumentu pieejamību
2008. gada 27. novembrī Eiropas Padome pieņēma jaunu starptautisko cilvēktiesību dokumentu – Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību. Konvencija par oficiālu dokumentu pieejamību ir pirmais normatīva rakstura starptautiskais cilvēktiesību dokuments, kas piedāvā Eiropas līmeņa publiskas informācijas pieejamības jautājumu detalizētu regulējumu. Lai gan tas ir pirmais šāda satura starptautiskais cilvēktiesību dokuments, tomēr tas nemaina informācijas atklātības daļas – tiesību uz publiskas informācijas pieejamību – kodolu. Tāpat tas nemazina jau sasniegto starptautiskajā un nacionālajā aizsardzības līmenī attiecībā uz publiskas informācijas pieejamības jautājumiem. To jo sevišķi svarīgi apzināties tādēļ, ka Konvencija par oficiālu dokumentu pieejamību ir izpelnījusies milzīgu kritiku.
2. Konvencijas izstrāde
Konvencijas par oficiālu dokumentu pieejamību pamatā ir vairāki saistoši starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (19. pants), Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (6., 8. un 10. pants), Orhūsas konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem11 un Konvencija par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi.12 Tāpat konvencija izstrādāta, ņemot vērā arī vairākus Eiropas Padomes deklaratīva un ieteikuma rakstura dokumentus: 1982. gada 29. aprīļa Eiropas Padomes Ministru komitejas deklarāciju par vārda un informācijas brīvību,13 Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendāciju Nr. R(81)19 par pieeju valsts institūciju informācijai,14 Rekomendāciju Nr. R(91)10 par personas datu, kas atrodas valsts institūciju rīcībā, paziņošanu trešajām pusēm,15 Rekomendāciju Nr.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes