Mazāk nekā divi mēneši palikuši līdz ģenerālprokurora Jāņa Maizīša otrā pilnvaru termiņa beigām – 11. maijam. Kas notiks dienu pēc tam, ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Saeimas ziņā – Ivaram Bičkovičam ir jāizvirza kandidāts, bet parlamentam tas vai nu jāapstiprina, vai arī jānoraida.
Vai J. Maizītis turpinās darbu, vai arī par ģenerālprokuroru kļūs kāda cita persona – to joprojām var tikai minēt, jo Augstākās tiesas priekšsēdētājs par savu lēmumu sabiedrību ir nolēmis informēt marta beigās, savukārt Saeimā debates pagaidām risinās vien kuluāros. Skaidrs ir tikai viens – pats ģenerālprokurors ir gatavs turpināt darbu un to, kā pats atzīst, plašsaziņas līdzekļu spiests, paziņoja jau šī gada sākumā.
"Jurista Vārds", izstāvējis garu "rindu" uz interviju pie J. Maizīša, centās neuzdot kolēģu žurnālistu jau vairākkārt iztirzātos jautājumus par skaļajām krimināllietām, tā vietā koncentrējoties uz juristiem sistēmiski interesanto ģenerālprokurora izvirzīšanas procedūru un prokuratūras darbu krīzes laikos. Nelaidām garām arī iespēju apjautāties par J. Maizīša studijām doktorantūrā.
Saistībā ar ģenerālprokurora nominēšanas kārtību aptaujājām arī trīs ekspertus – bijušos Augstākās tiesas priekšsēdētājus Gvido Zemribo un Andri Guļānu, kā arī Augstākās tiesas šā brīža vadītāju Ivaru Bičkoviču. Pirmie divi uz "Jurista Vārda" jautājumiem atbildēja, savukārt I. Bičkovičs arī šoreiz savu viedokli atturējās paust – pat procedūras jautājumā, jo tuvākajā laikā gatavojas pieņemt lēmumu par kandidāta izvēli ģenerālprokurora amatam.
Pēdējā laikā jūs esat daudz intervēts, tajā skaitā par konkrētām krimināllietām. Lai lieki neatkārtotos, mēs uzdosim vienkāršu jautājumu: ko desmit līdz šim ģenerālprokurora amatā nostrādātajos gados uzskatāt par lielāko sasniegumu un kas nav izdevies?
Par nozīmīgu sasniegumu uzskatu Kriminālprocesa likuma pieņemšanu 2005. gadā, ko es personīgi aktīvi atbalstīju un kur visās koncepcijas un likumprojekta darba grupās piedalījās prokuratūras pārstāvji. Kaut arī šim likumam, tāpat kā jebkuram citam, ir arī trūkumi, tas tomēr ir noteicis jaunus cilvēktiesību standartus kriminālprocesā, atrisinājis pirmstiesas izmeklēšanas termiņu problēmu un devis citas pozitīvas pārmaiņas.
Otrs panākums ir tas, ka kādu brīdi – kad atalgojums šeit bija pieņemamā līmenī – izdevās saasināt konkurenci uz prokuroru amata vietām, un tas noteikti atstāja pozitīvu iespaidu uz iestādes darbu kopumā.
Vēl viens neapšaubāms panākums bija prokuratūras uzdrošināšanās un arī spēja ķerties klāt lietām, par kuru esamību vai izmeklēšanu pirms desmit gadiem neviens pat nevarēja iedomāties. Šādus kriminālprocesus nemāca nevienā augstskolā, un tos virzīt ļauj pašu prokuroru uzkrātā pieredze.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes