ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

10. Augusts 2010 /Nr.32 (627)

Eitanāzijas krimināltiesiskie aspekti
3 komentāri
Mg. iur.
Rihards Poļaks
 

Cilvēka dzīvības un veselības intereses Latvijā tiek pasludinātas par primārām, tās aizsargā likums. Šādas tiesības ir nostiprinātas ne tikai Latvijas Republikas Satversmē, kuras 93. pants deklarē, ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums",1 ANO Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemtajā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kuras 3. pants nosaka, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību",2 bet arī virknē citu starptautisko cilvēktiesību dokumentu, kuriem Latvija ir pievienojusies un apņēmusies tos ievērot. Veselības un dzīvības sargāšana ir ne tikai valsts, sabiedrības, katra indivīda, bet – saskaņā ar Latvijas Ārstu ētikas kodeksa 1. panta 2. punktu – arī katra ārsta galvenais pienākums.3 Par katru šādu tiesību apdraudējumu iestājas likumā paredzētā atbildība.

Šīs tiesības, kas, nenoliedzami, atzīstamas par vienām no krimināltiesību svarīgākām aizsargājamām interesēm, vistiešāk apdraudējumam pakļauj eitanāzijas problēma, kas jau vairākus gadu simtus ir bijusi un joprojām ir diskusiju objekts mediķu, juristu, filozofu un garīdznieku vidū. Turklāt attieksme pret eitanāziju sabiedrībā nekad nav bijusi viennozīmīga.

Līdz šim pieejamo publikāciju analīze liecina, ka atsevišķos gadījumos mūsu valsts juristi eitanāzijas jautājumu ir skatījuši salīdzinoši virspusēji, piedāvātajos tiesiskajos regulējumos pieļaujot būtiskas neprecizitātes. Svarīgi arī norādīt, ka līdz šim tā arī netika veikta diferenciācija starp eitanāziju un (ārsta) asistēto pašnāvību, ne tik daudz no to realizācijas formām praksē, cik no krimināltiesiskā aspekta. Ņemot vērā šā jautājuma nozīmīgumu, tam tiks veltīta atsevišķa publikācija.

Turpinot uzsākto diskusiju par eitanāzijas jautājumu, autors minētajā publikācijā sniegs savu ieskatu problēmas aktualitātē Latvijā un tādēļ, ka šobrīd eitanāzijas tiesiskais regulējums mūsu valstī nepastāv, izanalizējot ārvalstu normatīvos aktus, kas satur attiecīgas tiesību normas, piedāvās, pēc autora domām, atbilstošāko tiesisko regulējumu šim deliktam.

 

Eitanāzijas jēdziens, veidi un klasifikācija

Jēdziens "eitanāzija" ir svešvārds, kuru 17. gadsimtā ieviesa angļu filozofs Frensiss Bēkons. Vienlaikus šis jēdziens ienāca arī medicīniskajā terminoloģijā, kur ar to sāka apzīmēt vieglāku aiziešanu no šīs pasaules.

Atbilstoši svešvārdu vārdnīcās dotajam skaidrojumam ar jēdzienu "eitanāzija" (gr. euthanasia, viegli, labi + thanatos "nāve") saprot:

1) vieglu nāvi; gadījumu, kur ārsti atņem dzīvību neglābjami slimam pacientam, kam dzīvības mākslīga saglabāšana sagādā fiziskas ciešanas;4

2) miršanas procesa atvieglošanu, izmantojot pretsāpju līdzekļus.5

Atkarībā no darbību rakstura eitanāzijai ir divas raksturīgākās formas – aktīvā un pasīvā.

Aktīvā eitanāzija (jeb, kā to apzīmē zinātniskajā literatūrā, "piepildītās šļirces metode") ir apzināta pacienta nonāvēšana pēc pacienta vai viņa tuvinieku pieprasījuma, piemēram, tas var izpausties kā miega, narkotisko u.c. nāvējošu medikamentu pārdozēšana, ievadot tos pacienta organismā,6 kā dēļ nekavējoties vai īsā laika posmā iestājas nāve. Turklāt medicīnas vārdnīcā norādīts, ka jēdziens "aktīva eitanāzija" aptver arī jēdzienu "ārsta asistētā pašnāvība",7 t. i., kad aiziešanu īsteno pats pacients, bet ārsts ir tikai viņa pašnāvības asistents.

Pasīvā eitanāzija ir apzināta ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana,8 kas vērsta uz nedziedināmi slimas personas dzīvības uzturēšanu. Tā var izpausties, atslēdzot un noņemot dzīvību uzturošu iekārtu, kā, piemēram, plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtu, vai izbeidzot ārstniecības procedūru, medikamentu terapiju utt. Šo veidu zinātniskajā literatūrā dēvē par "atlikto šļirci".

Ja raugās no pacienta puses, eitanāziju lielākoties iedala vai nu brīvprātīgā, vai arī nebrīvprātīgā.

Eitanāziju par brīvprātīgu uzskata tajos gadījumos, kad cilvēks tieši atsakās no turpmākās ārstēšanās un līdz ar to no dzīvošanas, savukārt ārstam pacientu neizdodas pārliecināt par pretējo.9 Tā rezultātā nāve tiek tīši izraisīta, aiziešana notiek saistībā ar ārstēšanas procesu, un pacienta nonāvēšana notiek pēc viņa paša lūguma.

Nebrīvprātīgā eitanāzija galvenokārt attiecas uz situācijām, kad persona nav izteikusi tiešu un nepārprotamu vēlēšanos par šādas metodes izmantošanu, proti, viņa iepriekš šādu lūgumu nav izteikusi, bet pie pašreizējās situācijas to fiziski nav spējīga izdarīt. Kā norāda ārvalstu autori, šādos gadījumos ārsti prezumē: ja, apsverot jautājumu par eitanāziju, pacients būtu spējīgs izteikt savu gribu, viņš nolemtu par labu šādai metodei un būtu izvēlējies nomirt.10

Literatūrā nebrīvprātīgo eitanāziju nereti saista arī ar tādiem gadījumiem, kad pirms eitanāzijas procesa uzsākšanas un izšķiršanās par labu šim risinājuma veidam ir jādiskutē, vai dzīvā radība, par kuru tiek runāts, ir vispār apzīmējama ar jēdzienu "cilvēks" un vai ir vērts turpināt tās mokpilno un neattaisnojamo eksistenci.11 Kā piemērs tiek minētas nelaimes gadījumos cietušās personas, kurām ir neglābjami skartas smadzenes un līdz ar to zudusi apziņa.12 Taču šāds apgalvojums ir kļūdains, jo darbības, kad pacients, kuram ir iestājusies smadzeņu nāve, tiek atslēgts no iekārtām, kas tikai mākslīgi uztur pie dzīvības viņa ķermeni, nav vērtējamas kā eitanāzija.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
c`mon
12. Augusts 2010 / 18:21
1
ATBILDĒT
Cik šito tēmu var malt. Tas ir garām.
Ierosinājums
11. Augusts 2010 / 16:04
0
ATBILDĒT
Kā atbilde uz krīzes depresiju jādibina dzīves jēgas un prieka valsts aģentūra Finanšu ministrijas pakļautībā. Vai arī kā VID pakļautības iestāde?
jānis
11. Augusts 2010 / 14:49
1
ATBILDĒT
spriežot pēc pēdējām publikācijām JV, eitanāzija ir centrālā tiesību problēma Latvijas tiesību sistēmā.
visi numura raksti
Ilze Apine
Diskusija
Cik personisks ir personas kods
Līdz šim ir izskanējuši atsevišķi viedokļi par personas koda nozīmi fizisko personu datu aizsardzības jomā un tā lietošanu publiski pieejamos dokumentos. Neviennozīmīgi tiek vērtēts, ka "Latvijas Vēstnesī" publicētajos Ministru ...
Dagne Rušeniece
Skaidrojumi. Viedokļi
Pārmaiņas bezstrīdus laulības šķiršanu lietu izskatīšanā
2010. gada 13. jūlijā Ministru kabinets akceptēja virkni grozījumu Civillikumā, Civilprocesa likumā, Notariāta likumā un Civilstāvokļa aktu likumā1 ar mērķi atbrīvot tiesas no tām neraksturīgu – bezstrīdus laulības šķiršanas ...
Juris Rudevskis
Nedēļas jurists
Juris Rudevskis
10 komentāri
Dana Rone, Kristīne Jarinovska, Inese Lībiņa-Egnere, Gatis Litvins, Māris Ruķers, Olga Zeile, Linda Austere
Diskusija
Personas koda lietošana publiski pieejamos dokumentos
Andrejs Judins
Notikums
Juvenālās justīcijas sistēmas Eiropā
Šā gada 22. un 23. jūlijā Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS sadarbībā ar Greifsvaldes universitāti (Vācija) rīkoja konferenci par bērnu noziedzības novēršanas jautājumiem: "Juvenālās justīcijas sistēmas Eiropā – reformas ...
AUTORU KATALOGS