Vērtējot advokāta neatkarības jēdzienu, pirmajā mirklī šķiet, ka nekādu problēmu nav. Neviens nekad nav iebildis pret Latvijas Republikas 1993. gada 27. maija Advokatūras likuma (turpmāk tekstā – Advokatūras likums) 3. pantu, kurā strikti noteikts, ka advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības.1
Tomēr, tuvāk pavērojot situāciju mūsu valstī, jākonstatē, ka problēmas tomēr pastāv un ka tās ir saistītas gan ar valsts amatpersonu attieksmi pret advokatūru, gan ar pašu advokātu (šeit domājot mūsu zvērinātus advokātus un viņu palīgus, kā arī citu valstu advokātus, kuri darbojas Latvijā) attieksmi pret savu profesiju.
Lai informētu sabiedrību par advokatūras jautājumiem, Latvijas Zvērinātu advokātu padome (turpmāk tekstā – Padome) regulāri publicē dokumentu krājumus, tostarp arī par advokātu neatkarību un tās nodrošināšanu.2 Šajos krājumos ir ne vien Padomes lēmumu izklāsts, bet arī dažādu normatīvu aktu skaidrojumi. Dokumentu krājumus saņem ikviens advokāts, tie pieejami arī citiem juristiem. Tādēļ var uzskatīt, ka tajos publicētie normatīvie akti juristiem nav sveši.
Advokātu neatkarības statuss atspoguļots gandrīz vai ikvienā starptautiskā dokumentā, kas skar ar advokatūru saistītus jautājumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes