Šo rindu autoram juridiskajā praksē vairākkārt ir nācies sastapties ar situācijām, kad tiesas bez kavēšanās iemeslu vērtēšanas un bieži vien pat bez šo iemeslu noskaidrošanas jau pēc minētā termiņa notecējuma vēl pieņem iesniegtus pierādījumus. Arī naudas sods nokavētas pierādījumu iesniegšanas gadījumā tikpat kā netiek piemērots. Neviļus rodas secinājums, ka daļa tiesu vēl joprojām piemēro Civilprocesa likuma 93. pantu tādā redakcijā, kādā tas bija spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim, proti, kas neparedzēja pierādījumu iepriekšēju iesniegšanu. Diezin vai varētu būt šaubas, ka šāda, esošajām likuma normām neatbilstoša, prakse vērtējama kritiski. Tomēr kritisks vērtējums būtu nepilnīgs, ja vienlaikus detalizētāk netiktu aplūkoti iemesli, kas ir pamatā pierādījumu iepriekšējai iesniegšanai un tās termiņam, kā arī apstākļi, kuru dēļ tiesas tomēr vismaz gramatiskā nozīmē izšķiras par atkāpi no likuma.
Sākot ar 2002. gada 31. oktobra likumu, kas ir spēkā kopš 2003. gada 1. janvāra,1 Civilprocesa likuma (CPL)2 93. panta trešā daļa ir izteikta redakcijā, kas paredz pierādījumu iepriekšējas iesniegšanas pienākumu pēc vispārēja principa, ne vēlāk kā septiņas dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu. Ar 2006. gada 7. septembra likumu3 minētā norma ir papildināta arī ar mantisku sankciju par pierādījumu iesniegšanas termiņa neievērošanu, proti, naudas sodu līdz piecdesmit latiem, ko tiesa var piemērot pusei, kura ar novēlotu pierādījumu iesniegšanu kavē lietas iztiesāšanu. CPL 93. panta trešā daļa pieļauj arī atkāpes no minētā septiņu dienu termiņa gan tādā veidā, ka tiesnesis var noteikt citu pierādījumu iesniegšanas termiņu, gan arī tādā veidā, ka ir iespējama vēlāka pierādījumu iesniegšana, ja tas nekavē lietas iztiesāšanu vai tiesa pierādījumu iepriekšējas neiesniegšanas iemeslus atzinusi par attaisnojošiem, vai pierādījumi ir par faktiem, kuri kļuvuši zināmi lietas iztiesāšanas laikā. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā dažādu pierādījumu veidu specifiku, var secināt, ka pēc būtības CPL 93. panta trešajā daļā paredzētais pierādījumu iesniegšanas termiņš pamatā piemērojams rakstveida pierādījumu un arī lietisko pierādījumu iesniegšanas kārtībai.
Raksta autoram juridiskajā praksē vairākkārt ir nācies sastapties ar situācijām, kad tiesas bez kavēšanās iemeslu vērtēšanas un bieži vien pat bez šo iemeslu noskaidrošanas jau pēc minētā termiņa notecējuma vēl pieņem iesniegtus pierādījumus. Arī naudas sods nokavētas pierādījumu iesniegšanas gadījumā tikpat kā netiek piemērots. Neviļus rodas secinājums, ka daļa tiesu vēl joprojām piemēro CPL 93. pantu tādā redakcijā, kādā tas bija spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim, proti, kas neparedzēja pierādījumu iepriekšēju iesniegšanu.
Diezin vai varētu būt šaubas, ka šāda, esošajām likuma normām neatbilstoša, prakse vērtējama kritiski. Tomēr šāds kritisks vērtējums būtu nepilnīgs, ja netiktu detalizētāk aplūkoti iemesli, kas ir pamatā pierādījumu iepriekšējai iesniegšanai un tās termiņam, kā arī apstākļi, kuru dēļ tiesas tomēr vismaz gramatiskā nozīmē izšķiras par atkāpi no likuma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes