Publisko iepirkumu likuma (turpmāk – PIL) viens no mērķiem ir nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem.1 Tāpat arī Konkurences likuma (turpmāk – KL) mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs.2 Papildus tam, ņemot vērā, ka tieši pasūtītāji rīkojas ar iepirkumu līdzekļiem, PIL tieši ir noteikts vēl arī mērķis nodrošināt valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu. Lai arī KL kā tā mērķi dažādu līdzekļu efektīvu izmantošanu tieši nenorāda, tas pēc būtības izriet no saimnieciskās sāncensības starp tirgus dalībniekiem, kas pastāv konkurences apstākļos.
Tātad, regulējot gan pasūtītāju darbības, organizējot iepirkuma procedūras un iegādājoties dažādas tiem nepieciešamās preces un pakalpojumus, gan tirgus dalībnieku darbības, iesniedzot un īstenojot savus piedāvājumus iepirkumu procedūrās, abu tiesību aktu – PIL un KL – noteikumiem ir kopīgs mērķis, un šo mērķu sasniegšanai būtiska ir attiecīgo tiesību normu piemērošana.
I. Kopīgi īstenotas iepirkuma procedūras un kopīgi piegādātāju piedāvājumi – publisko iepirkumu regulējums
1. Pasūtītāju kopīgi īstenotas iepirkuma procedūras
1.1. Centralizēto iepirkumu sistēma Eiropas Savienības dalībvalstīs
Publisko iepirkumu sektors Eiropā tiek regulēts ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķišanas procedūru (turpmāk – Direktīva 2004/18). Direktīva 2004/18 nosaka minimālās prasības, kādas dalībvalstīm ir jāievieš nacionālajā normatīvajā regulējumā. Jānorāda, ka dalībvalstīm tiek piešķirta rīcības brīvība attiecībā uz zināmu noteikumu ieviešanu, kas skar arī centralizēto iepirkumu sistēmas ieviešanu. Centralizēto iepirkumu sistēma paredz pasūtītājiem iespējas iepirkt preces un pakalpojumus, pasūtot tos tieši no centralizēto iepirkumu institūcijas vai arī izmantojot centralizēto iepirkumu institūcijas sagatavoto pamatnolīgumu atsevišķu iepirkumu organizēšanai. Tas nodrošina iespēju valsts un pašvaldību iestādēm izvairīties no patstāvīgo iepirkumu procedūru organizēšanas, iepērkot noteiktās preču un/ vai pakalpojumu kategorijas.
Eiropā centralizēto iepirkumu modelis veiksmīgi darbojas jau kopš deviņdesmito gadu vidus. Praksē izveidojušās vairākas sistēmas, kuras var tikt izmantotas centralizēto iepirkumu organizēšanai.3
Centralizēto iepirkumu sistēma ir vajadzīga tieši pasūtītājiem, kas veido pieprasījuma pusi iepirkuma ietvaros; līdz ar to centralizācija var tikt veiksmīgi izmantota, iepērkot standartizētus produktus. Tāpat sistēma vairāk ir orientēta uz maza vai vidēja lieluma valsts pārvaldes iestādēm – pasūtītājiem, kuriem parasti nav pietiekamu administratīvo resursu un kompetences (specifisko zināšanu), lai veiksmīgi organizētu iepirkuma procedūru. Turklāt mazas un vidējas valsts pārvaldes iestādes nav spējīgas sasniegt tādu izmaksu ietaupījumu, kā arī saņemt ekonomiska rakstura priekšrocības no apjoma pirkumiem, kādas ir, piemēram, lielām ministrijām vai aģentūrām, organizējot patstāvīgas iepirkumu procedūras.
1.2. Latvijas centralizēto iepirkumu sistēmu modeļi
Latvijā centralizēto iepirkumu sistēmas instruments tika ieviests salīdzinoši nesen – 2006. gadā, pārņemot Direktīvas 2004/18 normas, Publisko iepirkumu likumā tika ieviests centralizēto iepirkumu institūciju jēdziens, kā arī tika nostiprināta procedūra šādu iepirkumu veikšanai. Kā jau tika minēts iepriekš, centralizācijas pamatmērķis ir konkurences palielināšanas veicināšana piegādātāju starpā, kā arī valsts iepirkuma racionalizācija un līdzekļu optimizācija.4
Jānorada, ka, līdz tika pieņemti grozījumi PIL, kas stājās spēkā 2010. gada 15. jūnijā, pasūtītājiem tika dota izvēles brīvība, proti, pasūtītāji varēja veikt iepirkumus patstāvīgi vai izmantot centralizēto iepirkumu institūciju starpniecību. Šobrīd PIL noteikumi šo pasūtītāju izvēles brīvību ierobežo, paredzot, ka tiešās pārvaldes iestādēm Ministru kabineta noteiktajos gadījumos ir obligāti jāiegādājas noteiktas preces un pakalpojumi no attiecīgi noteiktajām centralizēto iepirkumu institūcijām vai ar to starpniecību, ja šo preču un pakalpojumu grupu kopējā līgumcena 12 mēnešos būs 100 latu vai lielāka.
Latvijā praksē ir izplatīti divi iepirkumu centralizācijas modeļi, proti:
1) speciāla centralizēto iepirkumu institūcija, kas nodarbojas ar iepirkumu veikšanu citu pasūtītāju vajadzībām – konkrētajā gadījumā centralizēto iepirkumu institūcija darbojas kā starpnieks vairumtirgotājs, no kura pasūtītāji iepērk preces un pakalpojumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes