ŽURNĀLS Numura tēma

Nevaru noturēties bez viedokļa par notāru funkciju - noteikt vai pārbaudīt personu rīcībspēju. Prakse - balts vai melns būtu jāizbeidz, jo psihiskās problēmas var būt arī daļējas un uz laiku, bet notāriem būtu jābūt tiem, kam būtu jāpiedalās un jārosina mainīt (valsts līmenī) attieksmi pret šādiem cilvēkiem. Ja jau doma ir aizsargāt rīcībnespējīgas personas darījumos, tad veids, kā tas tiek darīts - to neattaisno. Ir arī tādi darījumi, kurus var veikt rīcībnespējīgas personas (piemēram, veikalā vai bankā). Vienvārdsakot, ir par ko ņemt naudu uz tiesību ierobežošanas rēķina.

Es Jums pilnīgi piekrītu. No savas prakses varētu minēt daudz uzskatāmu piemēru (gan ne Komerclikuma jomā). Tas, ko Jūs rakstījāt, ka tiek iets nepareizais ceļš, tā ir pilnīga taisnība. Tas notiek arī citās jomās. Mēs cīnāmies ar sekām, nevis cēloņiem. Kā viens no iemesliem ir tas, ka mūsu valstī nav policijas. Jā, arī es kādreiz pirms gadiem 10 domāju, ka ir. Vairākus desmitus reižu esmu tur vērsusies, zinu rezultātu. Rezultāts ir nulle vai gandrīz nulle. Kā teica viens ārzemnieks -ja jūs viņiem maksājat tējas naudu, jūs iegūstat mērkaķus (angliski tas izklausījās labāk).

Lietuvā un Igaunijā arī ir obligāti pie notāra, tāpat kā Vācijā. Par Franciju un šīs valstis ir tikai daži piemēri. Tāpat kā Šveice utt. Diez vai tās visas to noteikušas tikai tāpat vien.

Principā likumu apiet nav iespējams. Bet ir iespējams apiet valsts iespējas šo likumu pareizi piemērot :) Turklāt, diemžēl, daudz un dažādos veidos.

Ar vienu Franciju ir tā kā drusku par maz, lai pamatotu apgalvojumu, ka \"lielākajā daļā Eiropas valstu nekustamo īpašumu darījumi var tikt kārtoti tikai pie notāriem\". Kā tad ir Vācijā? Vai tepat pie mūsu kaimiņiem igauņiem vai lietuviešiem?

Turklāt, ja nemaldos, tad Francijas tiesību sistēmā ir salīdzinoši būtiskas atšķirības no Latvijas tiesību sistēmas regulējuma attiecībā uz nekustamo īpašumu, tiesībām uz to un rīcību ar to.

Tāpēc, kā savu reizi JV komentāros rakstīja viens no šīs dienas JV autoriem A.Strupišs: nu nevajag nekritiski pārņemt un ārpus konteksta mūsu tiesību sistēmā ievietot no citām valstīm aizgūtus regulējumus.

Bet neparastais cilvēks, kurš īpašumus pērk bieži, jau ir tā ielauzies šajā sfērā, ka viņam tāds notārs nemaz nav vajadzīgs. Tie parastie cilvēki jau parasti arī iet pie notāra. Tas jau nav aizliegts. Runa iet par līgumu slēgšanas brīvību un samērīgumu.

Kad kāds piesauc kādu Eiropas valsti kā piemēru, man tas liekas nenopietni, jo atšķirīga ir tiesību vēsture, valsts vēsture, iedzīvotāju tiesiskā apziņa. Man patika kā reiz viens jurists teica -likumā, kas ārzemēs labi darbojas, latviešu talanti 2 nedēļās atradīs robus un izdomās kā to apiet.

Pēc krīzes nekustamo īpašumu tirgū notāri ir centušies pie katras mazākās iespējas nolobēt savu funkciju paplašināšanu. Tas ir diezgan vispārzināms fakts, kuru noliegt ir muļķīgi.

Palūkojaties apkārt uz citām Eiropas valstīm! Lielākajā daļā tas tā ir! Piem., Francijā, kur tagad studēju, tas tā ir jau gs. Valsts un sabedrība no tā iegūst, jo nodokļu iekāsēšana ir 100%, tiesu noslodze maza un pilnīga skaidrība ar to, kas notiek ar pašu galveno resursu - zemi! Parastais cilvēks no tā neciešs, bet tikai iegūst. Cik parsts cilvēks bieži pērk nekustamo īpašumu? Vienu vai diva sreizes mūžā.

Notāru alkatība nav mīts, emocijas vai racionalitātes trūkums. Atliek atcerēties, piemēram, kādu laiku atpakaļ - pēc krīzes nekustamo īpašumu tirgū - notāru lobēto ideju, ka nekustamo īpašumu darījumi būtu slēdzami tikai pie notāra.

Hmm, dīvaini. Rakstā neiet runa par to, ka visos gadījumos iesaistāms notārs. Tiek sniegts viedoklis par teorētisku jautājumu, uz kuru nevar skatīties tik primitīvi, kā Jūs to izdarat. Jūs to nonivilējāt, jo nevis racionāli padomājāt, bet emocionāli pakļāvāties kaut kādam mītam. Žēl ..

Pārmaiņas pēc šoreiz jāpiekrīt Magonei.



Dažiem laikam šķiet, ka ar esošajiem grozījumiem pa maz ienāks naudiņas. Tā teikt, alkatībai nav robežu.

Nu, jā... Tāds notāru lobijs sen nebija redzēts. Elektroniskais paraksts tomēr neesot drošs, bet notārs -fiziska persona, esot pilnīga drošība. It kā Latvijā nebūtu notāru, pret kuriem uzsākti kriminālprocesi un kuri savu amatu zaudējuši. Lietojot elektronisko parakstu, nevarēšot pārliecināties, vai persona ir rīcībspējīga. Bet, kas liek domāt, ka persona varētu būt rīcībnespējīga (pareizāk, ar ierobežotu rīcībspēju), ja šāda informācija nav iekļauta Iedzīvotāju reģistrā? Ja kādai personai arī ir šajā ziņā problēmas, tad kā notārs zinās, vai persona ir atnākusi savās \"tumšajās\" vai \"gaišajās\" dienās? Notārs nav ārsts. Ja persona būs nesamaņas vai gara darbības traucējuma stāvoklī, maz ticams, ka spēs parakstīt dokumentu ar elektronisko parakstu.

Kad tiek lietota internetbanka, tad visiem liekas droši, ka ir kodu kalkulators utt., bet tiklīdz jāparakstās ar elektronisko parakstu, tad tas nemaz neesot tik droši. Vismaz notāru izpratnē.

Ja arī elektroniskais paraksts negarantē 100% drošību (un arī notāri to negarantē, kas vispār dzīvē to var garantēt), tad nav pieļaujami tik būtiski ierobežojumi uzņēmējiem likt parakstīties vienmēr notāra klātbūtnē, tā vietā, lai, nedod dievs, kāda persona ar gara darbības traucējumiem kādreiz neizmantotu elektronisko parakstu dokumentiem iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā. Šāds ierobežojums nebūtu samērīgs.