ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Decembris 2013 /Nr.49 (800)

Prasības nodrošinājums civilprocesā – tā piemērošana un turpmākā perspektīva
2 komentāri
Agris Bitāns
zvērināts advokāts 
Dr.iur.
Lauris Rasnačs
zvērināts advokāts 
Daiga Vilsone
Rīgas apgabaltiesas tiesnese 

Civilprocesa likums (tālāk tekstā – CPL)1 salīdzinoši īsā laika posmā ir piedzīvojis izmaiņas arī attiecībā uz prasības nodrošinājumu institūtu. Līdz ar to vienotas un paredzamas tiesu prakses iedibināšana prasības nodrošinājuma piemērošanā nodrošinātu arī efektīvāku lietas izskatīšanu pēc būtības. Šim jautājumam tika veltīts 2013. gada 21. marta konferences "Tiesu procesa efektivizācija" Civiltiesību sekcijas darbs. Šis raksts ir sava veida šīs sekcijas darba kopsavilkums.

Pareiza prasības nodrošinājuma piemērošana šobrīd ir kļuvusi vēl aktuālāka. Ne tikai tāpēc, ka CPL 140. panta pirmā daļa uzliek tiesai pienākumu izvērtēt prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu, bet arī tāpēc, ka lēmums par prasības nodrošinājuma piemērošanu nav pārsūdzams (CPL 141. pants) un jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu ir jāizskata tiesai, kurai, nodrošinot prasību, bija zināmi tikai vienas puses argumenti, vai arī tiesai, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības (CPL 140. panta piektā daļa).

 

1. Prasības nodrošinājuma institūta vispārīgs apskats

Prasības nodrošinājums ir prasītāja tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir panākt tiesas sprieduma izpildi nākotnē. Pozitīva tiesas sprieduma efektīvas izpildes nodrošināšana ir viena no tiesības uz taisnīgu tiesu realizācijas izpausmēm, jo pretējā gadījumā "pārējās taisnīgas tiesas garantijas ir bezjēdzīgas".2

Jau 20. gs. pirmajā pusē profesors V. Bukovskis norādīja, ka prasības nodrošinājuma mērķis ir nodrošināt "prasītājam iespēju gūt apmierinājumu prāvas vinnēšanas gadījumā".3 Un arī mūsdienu tiesību literatūrā tiek norādītas līdzīgas atziņas, ka "prasības nodrošināšanas institūta jēga ir aizsargāt prasītāja tiesisko interesi, ka lietā iespējamo galīgo spriedumu faktiski būs iespējams izpildīt, t.i., ka prasītājs reāli varēs gūt materiālu gandarījumu kā kompensāciju par to, ka ir noticis prasītāja tiesību aizskārums".4 Arī Satversmes tiesa šādu prasītāja tiesisko interešu aizsardzību, piemērojot prasības nodrošinājumu, ir atzinusi par pamatotu.5

No Civilprocesa likuma 137. panta pirmās daļas izriet, ka prasības nodrošināšanas mērķis ir novērst iespējamā sprieduma izpildes apdraudējumu, kas var izpausties gan kā sprieduma izpildes apgrūtinājums, gan arī kā sprieduma izpildes neiespējamība. Jautājums par prasības nodrošināšanu var tikt ierosināts (1) pirms prasības celšanas (139. p.), (2) vienlaicīgi ar prasības celšanu (137. p., 140. p.), (3) jau ierosinātā civillietā (137. p.), kā arī tiesa spriedumā var noteikt pasākumus sprieduma izpildes nodrošinājumam (207. p.).

Prasības nodrošinājuma piemērošanas kritēriji izriet no CPL 137. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā, un tos nosacīti varētu saukt par galvenajiem kritērijiem, proti, (1) sprieduma izpilde bez prasības nodrošināšanas var kļūt apgrūtināta, (2) sprieduma izpilde bez prasības nodrošināšanas var būt neiespējama, (3) nodrošināmai prasībai ir mantisks raksturs.6 Taču šobrīd CPL 140. panta pirmajā daļā ir noteikts vēl viens kritērijs, kas tiesai ex officio ir jāizvērtē, tas ir, prasības pirmšķietamais (prima facie) formālais juridiskais pamatojums.

Prasītāja aizsardzība pret sprieduma izpildes apdraudējuma risku tiek atzīta par svarīgu, tāpēc, sākotnēji lemjot jautājumu par prasības nodrošināšanu, tiek pieļautas atkāpes no atbildētāja tiesībām tikt uzklausītam, izteikt savu viedokli,7 kā arī no CPL 9. un 10. pantā nostiprinātās pušu līdztiesības un sacīkstes. Proti, atbilstoši Civilprocesa likuma 141. panta pirmajai daļai tiesa jautājumu par prasības nodrošināšanu izskata inaudita altera parte, t.i., bez tiesas sēdes un nepaziņojot atbildētājam un pārējiem lietas dalībniekiem. Šāda izskatīšanas kārtība nodrošina pārsteiguma efektu un ātru iespēju prasītājam panākt prasības nodrošinājuma piemērošanu, lai atbildētājs nav izņēmis vai nobēdzinājis savus aktīvus, līdz prasītājs būs saņēmis spriedumu un panācis sprieduma izpildi.

Tā kā ar prasības nodrošinājumu tiek ierobežotas atbildētāja tiesības, tad bez tiesībām prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu (CPL 143. pants), atbildētājam ir tiesības prasīt atcelt prasības nodrošinājumu, ja sprieduma izpildes apdraudējums vairs nepastāv (CPL 140. panta piektā daļā).

Tiesas pamatuzdevums ir nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu, tas ir, taisnīgu spriedumu saprātīgā termiņā, bet, piemērojot prasības nodrošinājumu un lemjot par tā atcelšanu, tiesai ir arī uzdevums nodrošināt līdzsvaru starp prasītāja (kreditora) un atbildētāja (parādnieka) tiesiskajām interesēm, proti, prasītāja tiesisko interesi – nepieciešamības gadījumā panākt prasības nodrošināšanu un atbildētāja tiesisko interesi – novērst prasības nodrošinājuma ļaunprātīgu izmantošanu.

komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
ne advokāts
23. Decembris 2013 / 09:51
0
ATBILDĒT
\"Šī judikatūras atziņa tiesu praksē tiek izprasta nepareizi, bieži tieši tad, ja tiesas sēdē, kurā tiek lemts par prasības nodrošinājuma atcelšanu, kādu no pusēm pārstāv persona, kas nav zvērināts advokāts.\"



Kur ir šāda statistika??? Nu cik var cilāt šo jautājumu...

Advokātiem laikam grūti laiki pienākuši...sāk aptrūkties maizītes, tāpēc, neskatoties uz Satversmes jau pateikto, vienalga turpina malt savu maļamo kā tāds apvainojies bērns, stāvot stūrī un purpinot.
ES
3. Decembris 2013 / 13:23
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem. Raksts ir par aktuālu tematu un ir labi argumentēts. Ir tikai viena atziņa, kura var ievirzīt praksi apšaubāmā virzienā: \\\"jautājums par prasības ticamību sakarā ar apstākļu izmaiņām kļūst aktuāls apelācijas instancē, kad tiek skatīts jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu sakarā ar prasības noraidīšanu pirmajā instancē.\\\"

Manuprāt, prasības noraidīšana pirmajā instancē pati par sevi nevar būt apstāklis prasības nodrošinājuma atcelšanai. Ja pirmā instance lietu izspriestu vienmēr pareizi, mums nebūtu vajadzīga nedz apelācijas, nedz kasācijas instance. Tādēļ nav pieļaujams, ka prasības nodrošinājuma atcelšanas jautājumos tiek glorificēts pirmās instances tiesas spriedums.
visi numura raksti
Jānis Kārkliņš, Lauris Buls
Skaidrojumi. Viedokļi
Līgumsoda reforma
Kopš Civillikuma Saistību tiesību daļas darbības atjaunošanas 1993. gadā līgumsoda izmantošana tiesību zinātnē un praksē balstījās uz absolūtu līguma brīvības principa izpratni kopsakarā ar otru principu – pacta sunt servanda. ...
10 komentāri
Kalvis Torgāns
Skaidrojumi. Viedokļi
Neatļautas darbības izpausmes Eiropas deliktu tiesībās
Deliktu tiesības ir civiltiesību apakšnozare, kas regulē tiesiskās attiecības, kas rodas no ārpuslīgumiska tiesību aizskāruma, respektīvi, no kaitējuma nodarīšanas personas veselībai, mantai, godam, cieņai, brīvībai, privātumam un ...
Jānis Rozenfelds
Skaidrojumi. Viedokļi
Apbūves tiesība
Agris Bitāns
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesību attīstība nemantiskā kaitējuma jomā
Ir vērts apskatīt, kāda ir bijusi tiesību un tiesu prakses attīstība pēc grozījumiem Civillikuma 1635. pantā.1 Šī panta jaunā redakcija ne tikai pielika punktu teorētiķu diskusijām par nemantiskā (morālā) kaitējuma lomu mūsu ...
Daina Ose
Skaidrojumi. Viedokļi
Apbūves tiesību iekļaušana Civillikumā
1992. gadā stājās spēkā likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību",1 kurā tika sniegts regulējums vēsturiski izveidotajām ...
AUTORU KATALOGS