ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ārvalstu tiesībās dominē uzskats, ka mūsdienu ekonomikā šādiem līgumiem ir jāpaliek spēkā un ka par pirkuma maksu ir jākalpo lietas tirgus cenai.

Taču kādu atbildi var dot uz jautājumu – vai šāds risinājums ir piemērojams arī CL kontekstā? Autora skatījumā, atbilde ir pozitīva, taču tā nebūt nav viennozīmīga. Šī jautājuma risinājums CL ir nekonsekvents tādēļ, ka tā autori ir mēģinājuši tiešā veidā pārņemt daudzas Justiniāna kodifikācijas normas par pirkuma līgumu, tomēr CL ir arī zināmi jauninājumi. Līdz ar to CL atrodas pārejas stadijā no arhaiska šī jautājuma risinājuma uz moderno. Šāds nekonsekvents regulējums prasa padziļinātu normu analīzi un to analoģisku piemērošanu gadījumiem, kas nav tieši paredzēti likuma tekstā.

Šī raksta centrālais temats ir CL 2017. panta otrā teikuma (turpmāk – CL 2017(2). pants) piemērošana pēc analoģijas pirkuma līgumiem, vēl pirms pārdevējs ir piegādājis pirkuma objektu.³ Taču šis raksts sāksies, īsi raksturojot šī jautājuma vēsturi un ārvalstu regulējumu. Pēc tam autors veltīs nodaļu CL 2017(2). panta tvēruma analīzei. Tam sekos raksta centrālā nodaļa, kurā autors apskatīs iespējas piemērot CL 2017(2). pantu pēc analoģijas. Nobeigumā tiks analizēti daži apsvērumus, kas ņemami vērā, piemērojot šādu analoģiju.

I. Nenoteikta pirkuma līguma maksa romiešu, modernajās ārvalstu tiesībās un starptautiskajos tiesību avotos

Neilgi pēc Rietumromas impērijas sabrukuma Austrumromas impērijas imperators Justiniāns izvēlējās kodificēt toreiz piemērojamās civiltiesības.⁴ Cita starpā šī kodifikācija ietvēra normas par pirkuma līgumu noslēgšanu.

Justiniāna kodifikācija paredzēja, ka pirkuma līgums bija spēkā no brīža, kad puses bija vienojušās par pirkuma objektu un maksu.⁵ Tomēr atšķirībā no arhaiskajām romiešu tiesībām netika prasīts, lai pirkuma maksa būtu noteikta precīzi.⁶ Šādu risinājumu pamatoja civiltiesiskās apgrozības vajadzības.⁷ Tā vietā Justiniāna kodifikācijā bija vairākas speciālas normas, kas liberalizēja pirkuma maksas noteikšanas prasības. Pirmkārt, pirkuma maksas noteikšanu varēja uzticēt trešajai personai.⁸ Otrkārt, puses varēja vienoties par objektīvi nosakāmu pirkuma maksu, lai arī maksas apmērs nebija zināms pusēm līguma slēgšanas brīdī.⁹ Treškārt, tika atzīti arī tādi līgumi, kuros, lai arī pirkuma maksa bija objektīvi nosakāma, tie savā būtībā atgādināja laimes līgumus, piemēram, kad pirkuma maksa bija nauda, kas pirkuma brīdī atradās pircēja lādē (tās saturs pārdevējam nebija zināms).¹⁰

Faktiski kodificētas tika divas normas, kas definēja maksas noteiktību. Pirmkārt, pirkuma maksas noteikšanu nevarēja pilnībā atstāt viena līgumslēdzēja ieskatam.¹¹ Otrkārt, nebija spēkā pirkuma līgums, ja puses nebija paredzējušas pirkuma maksas noteikšanas metodi.¹² Tātad netika sperts pēdējais solis pirkuma maksas noteikšanas liberalizācijā, atzīstot, ka vienošanās trūkumu var kompensēt, piemērojot kādu objektīvu mērauklu.

Mūsdienās daudzviet šis solis ir sperts. Piemēram, ASV un Anglijā komerclīgumu regulējums paredz, ka par šādu objektīvu mērauklu kalpo sapratīga maksa.¹³ Līdzīga pieeja ir arī vairumā Eiropas kontinentālo tiesību loka valstīs.¹⁴ Taču ir arī izņēmumi. Piemēram, Francijā un Spānijā vēl aizvien tiek uzskatīts, ka pirkuma līgums bez vienošanās par pirkuma maksu nav spēkā.¹⁵

Starptautiskie avoti norāda, ka pirkuma maksas trūkums nekalpo par iemeslu atzīt pirkuma līgumu par spēkā neesošu.