ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Marts 2015 /Nr.09 (861)

Trešo personu hipotēku problemātika maksātnespējas procesos
8 komentāri
Mg.iur., Bac.oec.
Rolands Neilands
AS "Reverta" Vadības juridiskā atbalsta un restrukturizācijas daļas vadītājs, Maksātnespējas likuma grozījumu darba grupas dalībnieks 

Rakstā atspoguļots, ka it kā tik vienkāršs darījums kā nekustamā īpašuma ieķīlāšana par trešās personas saistībām var izrādīties sarežģīts, kad ieķīlātājs kļūst maksātnespējīgs un ieķīlātais īpašums ir gana vērtīgs, lai ieinteresētās personas censtos nepieļaut tā pārdošanu izsolē. Raksta mērķis ir atspoguļot Maksātnespējas likuma grozījumus,1 kas, no vienas puses, risina praksē pastāvošās problēmas saistībā ar hipotēkām par trešo personu saistībām, bet, no otras puses, rada jaunas problēmas, turklāt tādas, kas nākotnē var radīt nodrošināto kreditoru tiesību uz īpašumu aizskārumu.

Senajā Romā hipotēku varēja dot gan par savām saistībām, gan par citas personas saistībām. Romiešu tiesību apkopojumā Bizantijas imperatora Justiāna 20. digestu grāmatā (D. 1.5.2.) minēts: "Dare autem quis hypothecam potest sive pro sua obligatione sive pro aliena."2 Tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē – ikviens var dot hipotēku par savām vai svešām saistībām.

Baltijas vietējo Civillikumu kopojuma 1387. pants noteica: "Kam tiesība brīvi noteikt par savu mantu, tas arī var savu lietu ieķīlāt svešas parādu saistības nodrošināšanai."3 Savukārt Latvijas Republikas Civillikuma4 (turpmāk – Civillikums) 1306. pants nosaka: "Ieķīlāt lietu var tikai tas, kam vispār ir tiesība ar savu lietu brīvi rīkoties. Kas var brīvi rīkoties ar savu lietu, tas arī var to ieķīlāt par svešu saistību."

No minētā izriet, ka gan Senajā Romā, gan Latvijā pirms Otrā pasaules kara, gan arī mūsdienās pastāv princips, ka hipotēku var dot gan par savām, gan par trešās personas saistībām.

Hipotēkai par trešās personas saistībām ir zināma līdzība ar galvojumu,5 jo nodrošinājumu par saistībām dod citas personas (ne parādnieks). Galvojuma gadījumā galvinieks galvo par citas personas (par galvenā parādnieka) saistībām. Ja saistības netiek izpildītas, kreditors var prasīt saistību izpildīšanu gan no parādnieka, gan no galvinieka (iestājoties Civillikumā noteiktajiem priekšnosacījumiem).

Hipotēkas par trešās personas saistībām gadījumā kreditors var prasīt saistības izpildīšanu no parādnieka, kā arī vērst piedziņu pret ieķīlāto īpašumu. Līdz ar to abos gadījumos kopīgais ir nodrošinājuma došana par trešās personas saistībām, taču galvenā atšķirība ir nodrošinājuma veids. Galvojuma gadījumā nodrošinājums ir personisks – galvinieks personīgi atbild ar visu savu mantu par parādnieka saistībām. Hipotēkas par trešās personas saistībām gadījumā nodrošinājums ir lietisks – tas ir ieķīlātais nekustamais īpašums. Kreditors piedziņu var vērst tikai uz īpašumu, nevis pret tā īpašnieku. Turklāt ne vairāk kā hipotēkas summas apmērā. Ja pēc piedziņas vēršanas uz nekustamo īpašumu izveidojas atlikums, šis atlikums ir atdodams īpašniekam (Civillikuma 1329. pants).

Ir arī citas juridiskas nianses, kas ir kopīgas un atšķirīgas galvojumiem un hipotēkām par trešo personu saistībām, taču raksta mērķis nav tās atspoguļot un analizēt.

Rakstā ir atspoguļots, ka it kā tik vienkāršs darījums kā nekustamā īpašuma ieķīlāšana par trešās personas saistībām var izrādīties sarežģīts, kad ieķīlātājs kļūst maksātnespējīgs un ieķīlātais īpašums ir gana vērtīgs, lai ieinteresētās personas censtos nepieļaut tā pārdošanu izsolē. Raksta mērķis ir atspoguļot Maksātnespējas likuma grozījumus,6 kas, no vienas puses, risina praksē pastāvošās problēmas saistībā ar hipotēkām par trešo personu saistībām, bet, no otras puses, rada jaunas problēmas, turklāt tādas, kas nākotnē var radīt nodrošināto kreditoru tiesību uz īpašumu aizskārumu.

Tā kā Maksātnespējas likuma 7. panta pirmajā daļā ietvertā nodrošinātā kreditora definīcija (gan iepriekšējā redakcijā, gan jaunajā redakcijā) attiecas uz kreditoriem gan maksātnespējas procesā, gan ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesā (turpmāk – ĀTAP), gan tiesiskās aizsardzības procesā (turpmāk – TAP), rakstā sniegtā argumentācija un tiesu prakses atziņas ir attiecināmas uz kreditoru statusiem visos šajos procesos.

Lai gan rakstā galvenokārt ir analizēta tieši hipotēka kā nodrošinājuma veids, raksta atziņas par kreditora statusu maksātnespējas procesā, TAP vai ĀTAP ir piemērojamas arī tajos gadījumos, kad nodrošinājums ir komercķīla vai kuģu hipotēka.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (8)
8 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Maksātspējīgā
9. Marts 2015 / 09:37
4
ATBILDĒT
Labs, skaidrojošs raksts. Prieks, ka kāds loģiski domā, analizē, saprot un prot to arī izskaidrot citiem.
Ro
7. Marts 2015 / 11:09
8
ATBILDĒT
Ir ļoti amizanti lasīt, kā maģistra grādu ieguvušais R.Neilands diskutē ar citādi domājošajiem : kā ar rindu mājas labās un kreisās sienas kaimiņu, kuri nemitīgi trokšņo un nedod mierīgi dzīvot un rakstīt. Nepārsūdzēti (nenoprotestēti) vienas instances spriedumi nav judikatūra, LU profesora tēzes ir nepareizas, pretēja rakstura domas ir tikai tukšas emocijas. Varbūt Neilanda kungs varētu nevis kult tukšus salmus (piemēram, par kaimiņa mantas pārdošanu u.tml., kaut, tik tiešām, jāpiekrīt administratorei, ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu), bet pa punktiem norādīt oponentiem, kādēļ viņu argumenti nav viņam pieņemami. Pretējā gadījumā sanāk, ka tie nav pamatoti tikai tāpēc, ka nav. Ir jāieklausās citu ieteikumos, vēl jo vairāk, ka tiesu prakse šajos jautājumos ir paplāna, un, lielākoties, kredītiestādēm par sliktu. Kādēļ tad banku juristi lietās par kreditora statusu nespēja pārliecināt AT par pretējo un rajonu/pilsētu lēmumi palikuši nemainīgi!?
Magone
5. Marts 2015 / 16:42
9
ATBILDĒT
Cienītais, Neilanda kungs!
Pagrāvāt labo priekšstatu par sevi ar šo komentāru. Ir jābūt zināmam briedumam, lai cilvēks spētu uzklausīt citādi domājošo viedokli, nevis uzkluptu citādi domājošā personībai, sak, tu pats tāds un šitāds. Man varbūt var pārmest to, ka neprotu perfekti izteikt savu domu (bieži vien laika trūkuma dēļ), bet tikai ne pretrunīgu viedokļu izteikšanu. Arī konkrēti šajos jautājumos mans viedoklis ir bijis nemainīgs. Šīs tēmas (kreditora statuss, ja tā prasījums nodrošināts ar trešajai personai piederošu mantu, kā arī trešās personas mantas pārdošana maksātnesp.procesā) esmu pietiekami urbusi, izglītojusi citus administratorus un tiesājusies tiesā ar bankām. Par tiesu prakses rezultātiem jau informēju.
Jūs norādāt, ka rajona/pilsētu tiesu prakse neesot judikatūra, jo to nevar pārsūdzēt, bet var tikai iesniegt protestu. Neilanda kungs, atļaušos norādīt, ka judikatūra ir ne tikai Senāta spriedumi, bet maksātnespējas lietās arī rajona/pilsētu tiesu prakse. Tieši tā iemesla dēļ, ka šīs lietas nevar pārsūdzēt. Tomēr lietas, kas saistās ar trešās personas un parādnieka mantas pārdošanu izsolē, var pārsūdzēt apgabaltiesā. Apgabaltiesas arī atbalsta trešās personas mantas pārdošanu maksātnespējas procesā. Atbalsts nenāk tikai no atsevišķām rajona/pilsētu tiesām. Es jau esmu citējusi apgabaltiesas nolēmumu (un arī citu tiesu nolēmumus) ar tajā iekļauto argumentāciju savā komentārā pie profesora Torgāna 16.12.2014. raksta: "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām". Kam sīkāk interesēs, tie izlasīs. Neatkārtošos. Izrādās, ka pārdodot izsolēs trešajām personām piederošu mantu, mēs, administratori, un arī tiesas, nodarbojamies ar patvarību, par ko ir paredzēta kriminālatbildība. Tas lai paliek Jūsu viedoklis.
Jūs rakstāt, ka Civillikums un Civilprocesa likums nosaka precīzu kārtību, kādā kreditors var vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Ne gluži, maksātnespējas gadījumā to nosaka Maksātnespējas likums, savukārt Civilprocesa likums nosaka mantas pārdošanas kārtību, bet ne iekļaujamās mantas sastāvu (parādnieka vai trešās personas), ko drīkst pārdot maksātnespējas procesā. Ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu. Kā rakstīja apgabaltiesa savā nolēmumā, kurā atbalstīja trešās personas mantas pārdošanu mn procesā: "ja jau kreditors uzskatāms par nodrošināto kreditoru, no tā izriet administratora pienākums apmierināt kreditora prasījumu. Šāda rīcība atbilst kreditoru un parādnieka interesēm, veicina iespējami ātru līdzekļu atgūšanu un sava prasījuma apmierināšanu, kas atbilst Maksātnespējas likuma 92.panta pirmās daļas 5.punktam" (maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski atgūtā manta).
Citēju Maksātnespējas likuma 92.pantu. "Parādnieka mantas jēdziens: (1) Parādnieka manta šā likuma izpratnē ir: 1) parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; 2) naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; 3) saskaņā ar šā likuma 93.pantu atgūtā manta; 4) augļi, kas iegūti no parādnieka mantas juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā; 5) juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta."
Kas gan Jūsu izpratnē ir domāts ar šo "citu tiesiski atgūto mantu", ja jau šā panta pirmajos punktos ir uzskaitīta parādnieka manta?
No tā, ka administrators pārdod izsolē trešajām personām piederošu mantu, ieguvēji ir visi (nu varbūt banka nav, ja vēlas, lai n/ī tirgotu konkrēts tiesu izpildītājs un, iespējams, bankai par to piešķirtu bonusus pateicībā par to, ka tika izvēlēts tieši šis tiesu izpildītājs). Tādā veidā izpaliktu praksē sastaptās situācijas, ka banka nesteidzas pārdot nodrošinājumu, ko devusi trešā persona. Tādējādi tieši iespaidojot maksātnespējīgā parādnieka, fiziskās personas, saistību dzēšanas termiņu. Jo liela daļa saistību paliek nesegtas/nedzēstas. Bankrota procedūra pabeigta, bet nodrošinājums, ko devusi trešā persona, nav pārdots, jo banka nesteidzas. Ja trešās personas mantu būtu pārdevis administrators, tad parādnieka kopējais saistību apmērs bankrota procedūras beigās būtu ievērojami mazāks, līdz ar to, ļoti iespējams, arī saistību dzēšanas termiņš būtu īsāks.
Armands
4. Marts 2015 / 12:38
5
ATBILDĒT
Pievienojos Magones viedoklim!
Pirmkārt, tiešām neredzu pamatojumu piešķirt nodrošinātā kreditora statusa atkarībā no nodrošinājuma piederības (ja par nodrošinājumu kalpojošā manta pieder pašam parādniekam, tad nodrošinātais kreditors, bet ja trešajai personai, tad nenodrošinātais kreditors). Cik man zināms, tad hipotēka kā lietu tiesība ir absolūta tiesība (ir saistoša jebkurai personai), līdz ar to, ja konkrētais prasījums ir nodrošināts ar nekustamā īpašuma ķīlu, tad tas ir nodrošināts prasījums per se, nevis atkarībā no tā, kas ir ķīlas īpašnieks. Turklāt Magone ļoti uzskatāmi un pamatoti norādīja, kādēļ bankām šāds relatīvs nodrošinātā kreditora statuss ir izdevīgs - pilnīgi pareizi!, par vienu un to pašu prasījumu var izlietot gan nodrošinātā, gan nenodrošināta kreditora tiesības un baudīt no abiem kreditora statusiem izrietošās priekšrocības.
Otrkārt, tiesu praksē joprojām ir neskaidrs jautājums par ar hipotēku apgrūtinātā īpašuma īpašnieka tiesībām attiecībā pret parādnieku. Proti, jautājums ir par to, vai un uz kāda pamata nek.īp. īpašnieks, kurš ir ieķīlājis savu īpašumu, lai nodrošinātu citas personas saistības, var prasīt atlīdzinājumu no šīs citas personas (parādnieka). Ja principā tiek atzītas šādas nek.īp. īpašnieka tiesības pret parādnieku, tad nākamais jautājums ir par turpmāko rīcību nek.īp. īpašnieka maksātnespējas procesā. Ja par nodrošinājumu kalpojošais nek.īp. tiek pārdots, maksātnespējīgajam īpašniekam ir tiesības vērst prasījumu parādnieku. Tajā pašā laikā parādnieks turpina godprātīgi pildīt savas saistības pret banku, līdz ar to maksātnespējīgam īpašniekam īsti nav tiesības prasīt, lai parādnieks savas saistības izpilda pirms termiņa un lielākā apmērā nekā to paredz līgums. Arī banka kā kreditors nevar pretendēt uz naudas līdzekļiem, kas iegūti no ieķīlātā īpašuma pārdošanas, jo parādnieks taču pilda saistības, līdz ar to piedziņas vēršanai pret nodrošinājumu nav pamata.
P.S. un, Neilanda kungs, nevajag popularizēt stereotipu, ka jebkura rīcība likuma ietvaros, kas neatbilst bankas subjektīvajām interesēm, ir negodprātīga rīcība principā. Domāju, ka juristu vidū ir gana daudz piemēru par banku rīcību, kas formāli un pēc burta varbūt pat atbilst likuma priekšrakstiem, taču pēc likuma gara un taisnīguma apsvērumiem banku izdarības nevar saukt savādāk kā par negodprātību.
Armands > Armands
4. Marts 2015 / 12:46
4
ATBILDĒT
P.S. nedaudz pārfrāzējot viena LU pasniedzēja savulaik lekcijā teikto, var teikt, ka ar nodrošinātā kreditora statusu ir tāpat kā ar grūtniecību - vai nu tas ir vai nav.
Magone > Armands
4. Marts 2015 / 12:57
5
ATBILDĒT
Tieši tā, Armand! Nodrošinājums vai nu ir, vai nav. Ja ir -tad nodrošinātais kreditors, ja nav -nenodrošinātais kreditors. Bet tagad Maksātnespējas likuma 7.pants tā sarakstīts, ka neko vairs saprast nevar.
Magone
4. Marts 2015 / 12:01
6
ATBILDĒT
Biju jau ierakstījusies tādā kā Neilanda fanu pulciņā, visi iepriekš rakstītie raksti ļoti patika. Bet šis raksts –bēdu ieleja. Tiesa gan, ne jau pilnībā. Piekrītu Neilandam, ka Maksātnespējas likumā līdz ar pēdējiem grozījumiem ir iestrādāts kropļojums, kurš būtu jāpārstrādā, proti, kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Labi, ka šāds regulējums vispār ieviests, bet tā nosacījumi ir prettiesiski un ķīlas ņēmēja tiesības aizskaroši. Nu kādēļ likumdevējam vajadzēja noteikt, ka saņemtie naudas līdzekļi glabājami tikai trīs gadus pēc ieķīlātās mantas pārdošanas vai piecus gadus no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas dienas?! Kāds ir pamatojums šādam termiņam? Droši vien nekāds, pieņēma un viss. Par sekām nepadomāja.
Bet par kreditora statusu, ja kreditora prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu. Tur man būtu daudz ko iebilst. Neilanda uzskats, ka šāds kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru, jo šajā konkrētā maksātnespējas procesā neko nesaņem no sava nodrošinājuma, ir nepareizs. Arī visi pamatojumi ir nepareizi, jo pats pamats šim jautājumam ir uzstādīts un izsecināts kļūdaini. Kļūda ir tajā, ka parādnieka maksātnespējas process neliedz kreditoram realizēt savu hipotēku, kas pieder trešajai personai (nevis parādniekam). Ja parādnieka maksātnespējas process būtu šķērslis hipotēkas pārdošanai, kas pieder trešajai personai, tad visi Neilanda secinājumi būtu pareizi. Arī secinājums, ka kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bet tā nav. Otra kļūda, no kuras izriet nepareizie secinājumi ir tā, ka Neilanda ieskatā administrators nedrīkstot pārdot trešajai personai piederošu mantu, drīkstot pārdot tikai parādniekam piederošu mantu. Bet tā nav. Līdz ar to, pastāvot diviem šādiem nepareiziem pamatiem, uz tiem būvētais sabrūk.
Kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, drīkst pārdot trešajai personai piederošu mantu, arī ja noris parādnieka maksātnespējas process. Likums to neaizliedz. To dara vai nu tiesu izpildītājs, vai maksātnespējas administrators, iekļaujot mantu mantas pārdošanas plānā, jo tā nav vienkārši kāda trešās personas manta, bet gan manta, kas kalpo par nodrošinājumu kreditoram, savukārt administratora pienākums maksātnespējas procesā ir apmierināt kreditora prasījumu, pārdodot kreditoram par labu ieķīlāto mantu. Tiesu prakse šādu pieeju atbalsta, administratori regulāri pārdod izsolēs trešajām personām piederošu mantu, neticu, ka Neilandam nekas tāds nav zināms. Līdz ar to Neilanda secinājums, ka kreditors parādnieka maksātnespējas procesā neko neiegūs no savas ķīlas, neatbilst patiesībai. Lielā mērā tas tieši no paša kreditora ir atkarīgs, vai naudas līdzekļi no ķīlas tiks atgūti, vai nē.
Bankām šāda pieeja ir ļoti izdevīga, ja tiek uzskatīts, ka kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, būtu uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bankas šādos gadījumos nesteidzas ar nekustamo īpašumu/hipotēkas realizēšanu, kas pieder trešajai personai. Labāk ir nogaidīt, kad beigsies parādnieka maksātnespējas process un tad realizēt trešajai personai piederošu nekustamo īpašumu, kas kalpo par nodrošinājumu bankai. Bet parādnieka maksātnespējas procesā pievienoties pārējo nenodrošināto kreditoru pulciņam un baudīt visas priekšrocības, t.sk. arī naudas līdzekļu sadalē. Pēdējā jo īpaši, ņemot vērā bankas kreditora prasījuma īpatsvaru uz pārējo kreditoru prasījumu fona, kuru prasījumi ir patiešām nenodrošināti un parasti ir mērāmi desmitos, simtos un dažos tūkstošos, salīdzinot ar bankas prasījumu, kas parasti ir desmitos vai simtos tūkstošu mērāms. Bet naudu jau sadala proporcionāli kreditoru prasījumos norādītajām summām. Tā banka apēd gandrīz visu atgūto naudiņu. Paldies, pārējie kreditori, ka pieteicāt savus nenodrošināto kreditoru prasījumus maksātnespējas procesā... Kādi atnācāt, tādi aizgājāt. Bet, beidzoties parādnieka maksātnespējas procesam, banka pārdos arī trešajai personai piederošo mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, realizēs savu hipotēku. Bankas tiesības saņemt naudu no hipotēkas jau nekur nav zudušas, jo ķīlas tiesība stāv pāri visam, arī ja pats pamatparāds ir dzēsts (pabeigts parādnieka maksātnespējas process). Cik jauki būt nenodrošinātajam kreditoram ar nodrošinājumu, kas neskaitās nodrošinājums, jo to devusi trešā persona! Cik jauki iedzīvoties uz citu kreditoru rēķina!
Tādēļ nevajag te stāstīt par banku aizskārumu, ja tās tiktu uzskatītas par nodrošinātajiem kreditoriem šādā situācijā. Tas lai paliek tiem, kas nesaprot drēbi. Bankas, pārdodiet trešajām personām piederošu mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, pēc iespējas ātrāk un prasījuma nesegtajā daļā arī būsiet nenodrošinātie kreditori, stāvēsiet rindā kopā ar citiem nenodrošinātajiem kreditoriem maksātnespējas procesā. Tas būs godīgi. Naudu no nodrošinājuma pārdošanas tāpat saņemsiet.
Profesors Torgāns pareizi savā rakstā "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām" ir norādījis, ka kreditors, kura prasījuma tiesības nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, ir uzskatāms par nodrošināto kreditoru. Šeit profesora viedokļa kritika nav vietā! Profesors savā viedoklī nu galīgi nav vientuļš. Viņam pievienojas lielākā daļa maksātnespējas administratoru, liela daļa banku juristu, Administratoru asociācija, Tieslietu ministrija un tiesas. Man nav zināms neviens tiesu nolēmums, kur tiesas būtu lēmušas savādāk. Bet Neilanda kungs rakstā atsaucas uz pretējiem tiesu nolēmumiem, no kā secinu, ka tādi tomēr ir. Tā, ka šis jautājums galīgi nav tik viennozīmīgs kā Neilanda kungs raksta.
Rolands Neilands > Magone
5. Marts 2015 / 09:14
12
ATBILDĒT
Cienītā, Magone!

Redzot Jūsu emocionālos komentārus pie daudzajiem JV rakstiem, neieslīgšu garākās diskusijās ar Jums komentāru sadaļā, jo tas ir ceļš uz nekurieni. Jūs regulāri nonākat pretrunās ar sevi un mēdzat labot sevis uzrakstīto.

Taču divas lietas gan norādīšu. Pirmkārt, nevienā brīdī neesmu teicis, ka parādnieka maksātnespējas process ir šķērslis ieķīlātāja (trešās personas) mantas realizēšanai. To Jūs esat kļūdaini izsecinājusi (nezinu, no kurienes).

Otrkārt, administratoram nav tiesības pārdot trešās personas mantu. Maksātnespējas likuma 9.panta pirmā daļa precīzi nosaka, ka administratoram ir Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Maksātnespējas likums nevienā vietā nepiešķir administratoram tiesības pārdot trešajai personai piederošu mantu. Ja tādas tiesības būtu, tad Jūs varētu iecelt Dieva kārtā - Jūs varētu tirgot jebko - kaimiņam, paziņām un pat prezidentam piederošus īpašumus (galvenais priekšnoteikums - hipotēkas esamība, kas nodrošina maksātnespējīgā parādnieka saistības).

Ja Jūs šādi darāt (tirgojat trešo personu ieķīlāto mantu), tad tā ir patvarība, par ko Krimināllikumā ir noteikta kriminālatbildība.

Civillikums un Civilprocesa likums nosaka precīzu kārtību, kādā kreditors var vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Nevienam (ne kreditoram, ne parādniekam, ne ieķīlātājam, ne administratoram un ne ZTI) nav tiesības apiet šo kārtību.

Par tiesu praksi, kura it kā Jūsu pieeju atļauj – tā ir atsevišķu rajona/pilsētu tiesu prakse, ko nevar pārsūdzēt (tikai iesniegt protestu). Līdz ar to tā nav judikatūra. Tieši šajā tiesu līmenī ir vislielākās problēmas, ko pēc tam nākas novērst Civillietu departamentam.

Ar nolēmumiem, uz kuriem balstu savu argumentāciju, Jūs varat iepazīties Augstākās tiesas mājas lapā. Tie ir iekļauti judikatūras datu bāzē un Civillietu departamenta tiesu prakses apkopojumā.

Jebkurā gadījumā, interesanti ir lasīt Jūsu komentārus. Aicinātu Jūs uzdrošināties rakstīt rakstus JV atklāti ar savu vārdu. Tad gan mēs varētu izvērst polemiku pēc būtības, un tas jau būti interesanti un vērtīgi. :)
visi numura raksti
Sannija Matule
Notikums
Dažāds skatījums uz maksātnespējas procesa jaunajiem spēles noteikumiem  
Pagājušo trešdien, 25. februārī, "Jurista Vārda" autoru un lasītāju tikšanos cikla ietvaros LU Bibliotēkā, Raiņa bulvārī 19, aizritēja jau trešais un šoreiz jaunajam Maksātnespējas likuma regulējumam veltīts pasākums. Taču ar ...
Gaidis Bērziņš
Skaidrojumi. Viedokļi
Aktuālie grozījumi Maksātnespējas likumā: kas un kāpēc mainījies
Sākotnēji tika noteikts, ka 2015. gada 1. janvārī stāsies spēkā apjomīgi grozījumi Maksātnespējas likumā.1 Tomēr pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija neatbalstīja attiecīgi saistīto Civilprocesa likuma redakciju, tika nolemts, ...
24 komentāri
Evija Novicāne
Skaidrojumi. Viedokļi
Valdes locekļa atbildība par dokumentu nenodošanu maksātnespējas procesa ietvaros
Raksta mērķis ir sniegt skaidrojumu par Maksātnespējas likuma 72.1 panta saturu, piemērošanas priekšnoteikumiem un ierobežojumiem. Rakstā autore īpašu uzmanību veltīs jaunā valdes atbildības regulējuma problēmjautājumiem – ...
Olavs Cers
Skaidrojumi. Viedokļi
Parādnieku mantas atsavināšanas procedūras problēmas nav izskaustas pilnībā
Ar Maksātnespējas likuma grozījumiem, kuri stājās spēkā 2015. gada 1. martā, daļēji iecerēts atrisināt daļu problēmu, kas pastāv maksātnespējas procesos mantas atsavināšanas procedūrā, taču jau šobrīd ir secināms, ka ...
2 komentāri
Uldis Apsītis
Skaidrojumi. Viedokļi
Atsevišķi jautājumi par Maksātnespējas likuma 17. panta 3.1 daļas piemērošanu
Nešaubīgi, ka pārkāpumi administratora darbībā nav pieļaujami un, ja tādi ir bijuši, par tiem ir jāseko atbilstošai atbildībai. Vienlaikus autors uzskata, ka, radot jaunas tiesību normas, ir jāizvērtē to atbilstība pastāvošajai ...
AUTORU KATALOGS