Aplūkojot beidzamo gadu grozījumus Civilprocesa likumā1 (turpmāk arī – CPL) jautājumos, kas skar pierādījumu iesniegšanu, ir vērojama tendence noteikt stingrākas prasības lietas dalībniekiem attiecībā uz pierādījumu iesniegšanu un iesniedzamo pierādījumu lietderības izvērtēšanu. Tā, piemēram, prasība savlaicīgi iesniegt lietā nepieciešamos pierādījumus (CPL 93. pants), pierādījumu iesniegšanas ierobežojumi apelācijas instancē (CPL 430. pants), pienākums iesniegt tikai patiesus pierādījumus (CPL 9.1 pants) – tie ir tikai atsevišķi grozījumi CPL, kas vērsti uz kopēja mērķa sasniegšanu – nenovilcināt lietas izskatīšanu un radīt apstākļus, lai tiesa pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk varētu taisīt nolēmumu konkrētajā lietā.
Vienlaicīgi civilprocesā ir ienākušas vairākas procesuālās prezumpcijas, kas ir saistītas ar pierādījumu neesamību lietās, kas izriet no pagaidu aizsardzības pret vardarbību (CPL 250.46 pants, 250.57 pants), kā arī ar pierādījumu neiesniegšanu vispār, kā tas ir lietās par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (CPL 406.3 pants). Šīs prezumpcijas paredz, ka ar attiecīgās personas patiesības apliecinājuma sniegšanu tiesa var pieņemt noteiktu faktu esamību un taisīt lēmumu lietā, kas paredz lietas dalībniekam noteiktus pienākumus ar mantiskām vai nemantiskām sekām. Turklāt personai, kura ir nolēmusi savu tiesību un interešu aizsardzībai vērsties tiesā, jautājumos, kas saistīti ar pierādījumu izvēli, iesniegšanu un pierādīšanas kā procesa realizēšanu mutvārdu vai rakstveida procesā, ir jāņem vērā arī atsevišķie izņēmumi pierādīšanā, kas ietverti materiālajās normās, un to mijiedarbība ar civilprocesa sacīkstes principa realizēšanu.
Pierādīšana ir viena no galvenajām procesuālajām darbībām, kura lietas dalībniekam ir jārealizē civiltiesiskā strīdā, lai aizsargātu savas subjektīvās tiesības un intereses visos civilprocesa tiesvedības veidos2 un lai pierādīšanas rezultātā tiesa varētu taisīt saistībā ar meklējamajiem faktiem secinājumus un ietvert tos procesuālā dokumentā – spriedumā vai lēmumā. Tādas prasības attiecas gan uz prasītāju, gan uz atbildētāju lietā.
Civilprocesā raksturīgs procesa elements ir civiltiesiskā strīda pušu sacīkste, kurā pierādīšana ir vērsta uz lietā nozīmīgu juridisko faktu noskaidrošanu tikai pierādīšanas priekšmeta noteiktajās robežās. Realizējot pierādīšanu kā procesuālu darbību, strīda puses iegūst, atlasa un iesniedz tiesai izvērtēšanai noteiktus pierādījumus. Tiesas iniciatīva pierādīšanas procesā civillietā strikti aprobežojas ar civillietā jau iesniegto pierādījumu izvērtēšanu, norādēm par nepieciešamību iesniegt tādus pierādījumus, kurus attiecīgā puse nav iesniegusi vispār vai iesniegusi nepietiekamā apjomā (CPL 93. panta ceturtā daļa, 188. panta pirmā daļa), lai tiesa varētu nonākt pie iespējamo pagātnes notikumu izzināšanas. Pierādīšanas procesā ir jāņem vērā, ka civilprocesuālais regulējums uzliek par pienākumu pierādīšanas darbības realizēt tikai pašiem civiltiesiskā strīda dalībniekiem, izvērtējot, kādi pierādījumi ir nepieciešami iesniegšanai tiesā, kā tos iegūt un sasaistīt ar pagātnes notikumiem. Pierādīšanas procesā vienas puses savāktos un iesniegtos pierādījumus analizē un vērtē visi civilprocesuālo tiesisko attiecību subjekti, kas piedalās lietā un ir ieinteresēti strīda rezultātā.3
Judikatūrā ir nostiprinātas vairākas atziņas, kas vērstas uz tiesas lomu pierādīšanas procesā. Piemēram, 2011. gada 18. maija tiesas spriedumā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ir secinājis, ka "atbilstoši Civilprocesa likuma 92.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes