ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

19. Janvāris 2016 /Nr.3 (906)

Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā
4 komentāri
Jānis Priekulis
LU Juridiskās fakultātes maģistrants, ZAB “Cobalt” jaunākais jurists 

Raksta mērķis ir aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus Satversmes tiesas procesā, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši pētīti, nolūkā rosināt viedokļu apmaiņu.

Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešais teikums nosaka, ka Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētus procesuālos jautājumus izlemj Satversmes tiesa. Šādi tas ir jau gandrīz piecpadsmit gadus, un šo gadu laikā caur neregulēto procesuālo jautājumu prizmu Satversmes tiesas procesā ir tikuši skatīti arī ļoti būtiski konstitucionālo tiesību jautājumi un pieņemti lēmumi, kas saistīti, piemēram, ar parakstīta starptautiskā līguma apstiprināšanas procedūras, tautas nobalsošanas un likuma darbības apturēšanu.1 Tomēr nav iespējams apgalvot, ka šo gadu laikā tiesību doktrīna vai Satversmes tiesas prakse pilnībā būtu viesusi skaidrību par to, kas tad īsti ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu un pēc kādas metodoloģijas Satversmes tiesai tie ir jāizlemj. Vēl jo vairāk neskaidrības rada minētās rakstveida tiesību normas patiesais pienesums, ja reiz arī iepriekš Satversmes tiesai atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam bija pienākums izlemt neregulētos procesuālos jautājumus, ciktāl tie bija uzskatāmi par likuma robiem. Tāpēc autors ar šo rakstu ir izvēlējies plašāk aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši aplūkoti, cerībā par šo tematiku vairot viedokļu apmaiņu.

 

1. Ieviešana Satversmes tiesas procesā

Neregulēto procesuālo jautājumu jēdziens Satversmes tiesas procesā tika ieviests ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā.2 Tāpat vienlaikus ar šiem grozījumiem rakstveidā tika nostiprinātas Satversmes tiesas tiesības izlemt neregulētus procesuālos jautājumus. Lai gan minētos grozījumus pieņēma Saeima, ar to saprotot formālo likumdevēju, galvenais iniciators un tātad arī materiālais likumdevējs to pieņemšanā bija pilnīgi cita institūcija – pati Satversmes tiesa. Proti, pirmās Saeimas arhīvā fiksētās ziņas par vēlmi ieviest neregulētos procesuālos jautājumus ir atrodamas tieši Satversmes tiesas sagatavotajos grozījumos Satversmes tiesas likumā, kuri 2000. gada 11. aprīlī tika iesniegti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un Juridiskajā komisijā.3 Šajā sakarā jānorāda, ka maldīgs ir uzskats – par neregulēto procesuālo jautājumu galveno iniciatoru un tātad arī materiālo likumdevēju ir uzskatāma Eiropas Komisija par demokrātiju caur likuma spēku (turpmāk – Venēcijas komisija). Venēcijas komisija tikai ieteica neizstrādāt atsevišķu Satversmes tiesas procesa likumu, sadalot Satversmes tiesas procesam nepieciešamo procesuālo regulējumu starp Satversmes tiesas likumu un Satversmes tiesas reglamentu.4 Tā neieteica ieviest neregulētos procesuālos jautājumus un rakstveidā nostiprināt Satversmes tiesas tiesības minētos jautājumus izlemt. Lai gan autors neapšauba, ka Satversmes tiesa ietekmējās arī no Venēcijas komisijas un ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir saistīta arī ar sākotnēji paredzētā Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādāšanu,5 par galveno šīs idejas virzītāju un līdz ar to materiālo likumdevēju ir atzīstama tieši Satversmes tiesa.

Nepilnus trīs mēnešus pēc Satversmes tiesas sagatavotā likumprojekta iesniegšanas Saeimā Juridiskā komisija 2000. gada 14. jūnijā "oficiāli"6 iesniedza Saeimai likumprojektu par grozījumiem Satversmes tiesas likumā, neveicot nekādas izmaiņas neregulēto procesuālo jautājumu sakarā.7 Likumprojekta izskatīšanas laikā saistībā ar neregulētiem procesuāliem jautājumiem tika veikta tikai viena izmaiņa, kura kā priekšlikums parādījās tikai uz likumprojekta izskatīšanu trešajā lasījumā.8 Tā paredzēja, ka procesuālo termiņu skaitīšana un procesuālās sankcijas – naudas soda – izpilde nebūs neregulēts procesuāls jautājums, jo šiem procesuāliem jautājumiem būtu piemērojamas attiecīgās Civilprocesa likumā ietvertās normas. Kas attiecas uz iepriekšminēto grozījumu pieņemšanas gaitu, būtiski vēl norādīt, ka nevienā no lasījumiem vai Juridiskās komisijas sēdēm, kurās tika izskatīts šis likumprojekts, nenotika nekādas debates par neregulētiem procesuāliem jautājumiem.9

Šādi neregulētie procesuālie jautājumi ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā tika ieviesti Satversmes tiesas procesā.10 Tomēr ieviesti ne tajā pašā labākajā un labas likumdošanas principam atbilstošākā veidā, jo no neviena Saeimas arhīvā atrodamā dokumenta, tostarp Juridiskās komisijas sēžu protokoliem un minēto grozījumu anotācijas, nevar tikt objektīvi izsecināta likumdevēja vēsturiskā griba. Vienīgais, ko nepārprotami var izsecināt, ir tas, ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir bijusi saistīta arī ar atsevišķa Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādi, kas ir ticis norādīts iepriekšminēto grozījumu anotācijā.11 Tādējādi vēsturiskās interpretācijas metodei, kuru juridisko metožu mācībā dēvē arī par tiesību normas mērķa subjektīvās noskaidrošanas metodi, Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešā teikuma iztulkošanai ir salīdzinoši maza praktiskā nozīme.12

Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešajā teikumā ir ietverts unikāls pilnvarojums konstitucionālai tiesai veikt kvazi ārējo normatīvo tiesību aktu jaunradi.

Piebilstams, ka arī krietnu laiku pirms iepriekš aplūkotajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā, tika apsvērta iespēja, vai likumā būtu nosakāms tas, ko Satversmes tiesai darīt situācijās, kad tā sastopas ar kādu neregulētu procesuālu jautājumu. Šāds jautājums tika apsvērts gan 5. Saeimas laikā, kad notika pirmais neveiksmīgais Satversmes tiesas likuma pieņemšanas mēģinājums, gan 6. Saeimas laikā, kad bija nepieciešams lemt par iepriekšējā Saeimā nepabeigtā likumprojekta izskatīšanas turpināšanu. Proti, pirmais Satversmes tiesas likumprojekts, kas 1994. gada 4. aprīlī tika iesniegts 5. Saeimai,13 paredzēja, ka Satversmes tiesas likumā neregulētiem procesuāliem jautājumiem būtu piemērojamas Administratīvā procesa likuma un Civilprocesa kodeksa normas.14 Turklāt Civilprocesa kodeksa normas bija paredzēts izmantot tikai līdz brīdim, kad spēkā stāsies Administratīvā procesa likums.

VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Satversmes tiesas likums  
komentāri (4)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Proficius Aliri
21. Janvāris 2016 / 21:28
0
ATBILDĒT
Satversmes tiesa (ST) ar neregulētu procesuālu jautājumu saskārās jau pašā darbības sākumā – tika pieteikts noraidījums trim tiesnešiem. ST lūgumu noraidīja, jo “uz šo brīdi nav neviena likumdošanas akta, kas paredzētu šādas iespējas izteikt noraidījumu” ST tiesnešiem un viņiem Satversmē izteikta paaugstināta uzticība. ST apsvēra arī tiesnešu iespējamo objektivitāti. Kopumā lēmums bija: gan likums “Par tiesu varu”, gan Satversme pasaka, ka tiesneši ir pakļauti tikai un vienīgi likumam un līdz ar to arī ST uzskata, ka mēs esam pakļauti tikai likumam un arī atbilstoši likumam mums ir jāstrādā (ST sēdes stenogramma, lieta nr.04-01(97), 28.04.1997.). Toreiz likumdevēja reakcija bija ātra. Ar 11.09.1997. likumu Satversmes tiesas likums tika papildināts ar 25.p. 5.d.: “Satversmes tiesas tiesnešiem nevar pieteikt noraidījumu.”
Rakstā norādīts, ka “atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešajam teikumam neregulētie procesuālie jautājumi izlemjami, sanākot kopā visiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kuru pilnvaras nav apturētas normatīvos aktos noteiktajā kārtībā.” Tomēr Satversmes tiesas likuma 26.p. 1.d. 3.teik. ir tikai frāze “izlemj Satversmes tiesa”. Prasība par izlemšanu pilnā ST sastāvā ar absolūto balstu vairākumu ir noteikusi ST pašas izdotajā reglamentā, gluži tāpat kā visu pārējo neregulētu procesuālo jautājumu izlemšanas kārtību.Par Satversmes tiesas likuma 26.p. 1.d. 3.teik. ietverto normu rakstā teikts: “Tās mērķis, kā tas tiks pamatots šā raksta turpinājumā, ir bijis ierobežot likumdevēja Satversmes 64. pantā noteiktās likumdošanas tiesības un noteikt, ka Satversmes tiesa pēc būtības turpmāk pati izraugās lietu izskatīšanai nepieciešamo procesuālo regulējumu, kas nepieciešams efektīvākai lietu izskatīšanai un līdz ar to pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzībai.” No kurienes šāds mērķis? It īpaši, ja rakstā iepriekš apgalvots, ka vienīgais, ko nepārprotami var izsecināt no Satversmes tiesas likuma grozījumu sagatavošanas dokumentiem, ir tas, ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir bijusi saistīta arī ar atsevišķa Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādi. Vai tas ir pieņēmums, kas izriet no pašreizējā regulējuma un visai pamatotiem secinājumiem par to, kā būtu vajadzējis būt? Vai tas, ka ST pati ir izveidojusi “iekšēju” procedūru un tā līdzinās ārējo normatīvo aktu jaunrades procesam, ir pamats uzskatīt, ka likumdevēja mērķis ir bijis ierobežot Satversmes 64.p. noteiktās likumdošanas tiesības?
Jānis Priekulis > Proficius Aliri
22. Janvāris 2016 / 10:50
1
ATBILDĒT
Paldies par Jūsu komentāru un izrādīto interesi!

Attiecībā uz noraidījuma pieteikšanu tiesnesim, vēlos pieminēt, ka uz to brīdi vēl "neregulēto procesuālo jautājumu" jēdziens Satversmes tiesas likumā vēl nebija ietverts. Respektīvi, tas bija parasts jautājums par likuma roba esamību vai neesamību, neuzlūkojot to caur STL 26.panta pirmās daļas trešā teikuma prizmas.

Kas attiecas uz neregulēto procesuālo jautājumu izlemšanu, tad manā ieskatā rakstā minētais apgalvojums izriet no STL 26.panta pirmās daļas trešajā teikumā lietotā formulējuma "Satversmes tiesa". Respektīvi, tik cik tiesneši ir Satversmes tiesā, tiem neregulēts procesuāls jautājums ir arī jāizlemj (ja vien nav apturētas pilnvaras; par citiem objektīviem apstākļiem varētu diskutēt, jo expressis verbis tas netiek paredzēts).

Kas attiecas uz likumdošanas varas tiesību ierobežošanu, tad manā ieskatā tā ir specifiska konstitucionālo tiesību iezīme, kas veidojusies jau praktiski no Satversmes tiesas likuma pieņemšanas. To varētu jau dēvēt arī par konstitucionālo tradīciju, ka Satversmes tiesa pati ir galvenā lietas izskatīšanas procesuālās kārtības noteicēja (ievērojot rakstā minēto, piemēram, par dialoga veidošanu ar likumdevēju utt.).
sm.
19. Janvāris 2016 / 15:41
0
ATBILDĒT
Piekrītu, ka personai pamattiesību aizskāruma gadījumā jābūt tiesīgai lūgt apturēt tiesību normas darbību. Tas būtu tikai loģiski, īpaši iespējamu neatgriezenisku seku gadījumā, un brīnos, ka tas vēl nav pašsaprotams.

Interesanti, ka rakstā nav pieminēts STL 19.2(5)p. Šis it kā esot vienīgais, kas nosaka pagaidu noregulējumu konst.sūdzības gadījumā. Bet tā nav pareiza interpretācija, jo nenodrošina tiesību aizsardzības efektivitāti.
Jānis Priekulis > sm.
19. Janvāris 2016 / 15:59
0
ATBILDĒT
Paldies par komentāru. Pilnībā piekrītu Jūsu viedokli, ka atsevišķos gadījumos ir pat pilnīgi nepieciešams apturēt normas darbību. Tomēr to ir nepieciešams ārkārtīgi uzmanīgi izvērtēt, lai tas netiktu piemērots tajos gadījumos, kad tas nav nepieciešams. Par šīm praktiskas dabas lietām bija plānots nākamajā rakstā padiskutēt. Turklāt, lai gan Latvijā ļoti plaši nav izplatītas zaudējumu atlīdzības lietas pēc Satversmes tiesas labvēlīga sprieduma, normas darbības apturēšana atsevišķos gadījumos var ietaupīt arī ļoti lielus budžeta līdzekļus, kā to pierāda ārvalstu prakse.
visi numura raksti
Ineta Ziemele
Skaidrojumi. Viedokļi
Ko darīt ar okupācijas laikā Latvijai nodarītajiem zaudējumiem
Latvijas okupācijas un tās seku jautājums vēl arvien ir dzīvs Latvijas sabiedrībā. Vēl jo vairāk tas ir dzīvs ne tikai Latvijā, bet turpina būt aktuāls dažādos starptautiskos kontekstos. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesai ...
3 komentāri
Uldis Zemzars
Skaidrojumi. Viedokļi
Izmaiņas noziedzīgu nodarījumu kaitīgo seku kvalificēšanā
2015. gada 3. decembrī ir stājušies spēkā nozīmīgi grozījumi likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" (turpmāk – PKLS) un Krimināllikumā (turpmāk – KL), kas tika izstrādāti Tieslietu ministrijas ...
Edgars Grīvnieks
Skaidrojumi. Viedokļi
Līgumsods par sabiedriskā transporta izmantošanu bez braukšanai derīgas biļetes
Lai nebūtu pārpratumu – raksta autoram nav šaubu, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana bez biļetes ir negodprātīga rīcība, kura nav pelnījusi publisku atzinību. Līdz ar to raksta mērķis nav braukšanai sabiedriskajā ...
6 komentāri
Egils Levits
Tiesību politika
Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi attiecībā uz likumdevēju Eiropas Savienības tiesībās
Juridiskā literatūra
Jauni Krimināllikuma komentāri trīs sējumos
Gads aizsācies ar jaunu Krimināllikuma komentāru iznākšanu: pašā 2015. gada nogalē klajā laista to pirmā daļa (Vispārīgā daļa), savukārt 2016. gada ziemas mēnešos gaidāmi pārējie divi sējumi (abi veltīti Sevišķajai daļai). ...
AUTORU KATALOGS