ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Objektīvs novērotājs no malas visticamāk nonāks pie atziņas, ka šis jautājums jau sen ir pilnībā atrisināts, piemēram, atsaucoties uz tiesībsarga 2010. gada 26. augusta atzinumu lietā 6-6/236, kurā secināts: "Saskaņā ar likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 12. panta pirmo daļu dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa īpašumā esošajam kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmuma pamata noteiktos izdevumus, kas nepieciešami dzīvojamās mājas obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai. Šis pienākums pildāms neatkarīgi no tā, vai dzīvokļa īpašnieks ir mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanai un apsaimniekošanai izveidotās dzīvokļu īpašnieku sabiedrības biedrs un vai ir vai nav noslēdzis attiecīgu līgumu. Tādējādi no minētajām normām redzams, ka dzīvokļa īpašniekam ar likumu ir uzlikts pienākums maksāt par zemes gabala lietošanu proporcionāli sava dzīvokļa lielumam neatkarīgi no tā, vai ar tiesas spriedumu atzīts, ka nomas tiesiskās attiecības pastāv starp zemes īpašnieku un dzīvokļa īpašnieku vai starp zemes īpašnieku un dzīvojamās mājas pārvaldnieku / apsaimniekotāju."²

Tomēr šis tiesībsarga atzinums, kurš tiesībsarga tīmekļa mājaslapā ir publicēts vien pērn, tam sekojošie Civilprocesa likuma 77. panta grozījumi un pēc to spēkā stāšanās izveidojusies tiesu prakse, tostarp fakts, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu starpā nav vienprātības šajā jautājumā, liecina, ka diskusija par daudzdzīvokļu ēkas pārvaldnieka un šīs ēkas īpašnieku akcesoro atbildību attiecībā uz maksājumiem par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem nav beigusies. Pat Civillietu departamenta spriedums lietā SKC-226/2016, kas tika taisīts, kad šis raksts jau bija nodots publicēšanai, un bija iemesls, lai jau publicēšanai nodoto rakstu steidzīgi papildinātu ar jaunākajām atziņām, ir sniedzis tikai daļēju skaidrojumu. Šis spriedums judikatūras atziņu krājumu nenoliedzami ir papildinājis ar vairākām noderīgām atziņām, tomēr arī šajā spriedumā ir ietvertas atsevišķas diskutablas tēzes, kuru piemērošana praksē var būt sarežģīta.

Satversmes 105. pants aizsargā personas tiesības uz īpašumu, un šajā aizsardzībā ietverti arī ienākumi, ko persona gūst no sava īpašuma.³ Savukārt Satversmes 92. pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Secīgi valsts uzdevums ir nodrošināt šo pamattiesību realizācijas mehānismu, tostarp paredzot procesuālo kārtību minēto pamattiesību īstenošanai. Realitātē tas nozīmē pienākumu radīt tādas tiesību normas un nodrošināt tādu normu piemērošanas praksi, lai tiesības uz īpašumu, tostarp tiesības saņemt ienākumu, ja kāds cits šo īpašumu patērē vai izmanto, nekļūtu iluzoras jeb nerealizējamas (piemēram, pārāk sarežģītas vai dārgas procedūras dēļ).

Likumdevējs šo pienākumu daļēji ir izpildījis, tai skaitā pieņemot likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" (turpmāk – Privatizācijas likums) 54. panta ceturto daļu. Tā noteic: "Ja atbilstoši šā likuma 50. panta pirmās daļas 3. punkta prasībām zemes nomas līgumi ar zemes gabala īpašnieku nav noslēgti, zemes gabala īpašniekam ir tiesības prasību tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vērst pret personu, kurai nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības." Citiem vārdiem sakot, ja uz zemes atrodas daudzdzīvokļu māja, zemes īpašniekam nav jānoskaidro katra dzīvokļa īpašuma īpašnieks, katra īpašnieka adrese, lai katram no tiem izrakstītu rēķinu vai vērstos ar prasību tiesā.