Tā dēvētajos padomju laikos lielos vilcienos viss bija vienkārši. Nebija zemes, mājas vai dzīvokļa īpašuma – nebija arī problēmu. Toties mūsdienās nekustamā īpašuma uzturēšana, kā arī tā aprite to īpašniekiem periodiski liek pievērsties maksājumu veikšanai, kuru adresāts ir valsts vai pašvaldība. Nodokļi un nodevas, kas saistītas ar nekustamā īpašuma uzturēšanu vai atsavināšanu, kā arī to noteiktais apjoms un administrēšanas prakse raksturo pastāvošo realitāti – nereti standarta pilsonis ar pārsteigumu tiek nostādīts tādu faktu priekšā, ka veidojas dziļa neizpratne par likuma normu savdabīgo regulējumu vai aizdomas par to piemērošanas metodoloģijas neatbilstību mūsdienīgas, modernas, tiesiskas, uz ilgtspējīgu attīstību vērstas valsts principiem.
Piemēram, nesenā “Jurista Vārda” numurā tika pausts kritisks vērtējums par Rīgas domes noteikumiem, saskaņā ar kuriem ārvalstniekiem jādeklarē dzīvesvieta pilsētā vismaz septiņus gadus, lai tie pretendētu uz standarta nodokļa likmi. Gadījumā, ja īpašums tomēr pieder Latvijas pilsonim, par ko tiek maksāts mazāks ikgadējais nodoklis, tā pārdošanas gadījumā negaidot var parādīties cits klupšanas akmens, proti, jautājums par to, ko pilsonis un valsts iestāde saprot ar jēdzienu “nekustamais īpašums”. Vai par “nekustamo īpašumu” standarta pilsonis dēvēs, piemēram, no vectētiņa dāvinājumā saņemtas (faktiski mantotas) 279/3602 domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas kā vienotu veselumu jeb to, ka šīs 279 domājamās daļas dzīvē vēlāk tika sadalītas divās daļās (vai tādēļ divos nekustamajos īpašumos), kurām tika izveidotas divas adreses? No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs, vai pārdevējam ir/nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par ienākumiem no nekustamā īpašuma atsavināšanas. Praksē gadījies, ka pārdevējs dažkārt, esot pārliecināts, ka uz to neattiecas pienākums iesniegt deklarāciju un samaksāt nodokli par ienākumu no kapitāla pieauguma, uzzina par to aptuveni pēc gada, kad pienāk vēstule no attiecīgā dienesta kopā ar informāciju, ka ir sakrājies ievērojams parāds. Interesanti būtu noskaidrot, kā praksē tiek ievērots likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19. panta 5.3 daļā noteiktais termiņš iesniegt deklarāciju līdz ienākuma gūšanas mēnesim sekojošā mēneša 15. datumam (nokavējuma nauda par katru nokavēto dienu ir 0,05 procenti).
Nepievēršoties plašajai diskusijai par problēmām kadastrālās vērtības aprēķināšanas metodikā, var gadīties arī šāda situācija: kāda gada janvārī pašvaldība teritorijas plānojuma ietvaros secina, ka līdz šim par ļoti vērtīgu (par ko liecina kadastrālās vērtības apmērs) atzītajam īpašumam, izrādās, ir tomēr cits zemes lietošanas mērķis, līdz ar to tā vērtība, no kuras tiek aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, ir reizes desmit mazāka. Operatīvi samazināt maksājamo nodokli pašvaldībai nav pienākuma, jo saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta sesto daļu aktualizētā kadastrālā vērtība nodokļa aprēķinam tiek piemērota tikai ar nākamo taksācijas gadu. Minētā norma ir spēkā kopš 1998. gada 1. janvāra, kad datubāzes nebija attīstītas un praktiska nodokļu apmēru aktualizēšana būtu neiespējama. Var rasties jautājums, kā spēkā esošā tiesību norma mūsdienās nodrošina nekustamā īpašuma nodokļa samaksu atbilstoši faktiskajai nekustamā īpašuma vērtībai. Šie mazie piemēri, kas balstīti praksē, diez vai ļauj ikdienas pilsonim apgalvot, ka tam būtu pietiekams priekšstats par skaidru, pārdomātu un samērīgu valsts nodokļu politiku nekustamā īpašuma jautājumos.