ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Konkrētajā gadījumā kritiski ir vērtējams autores viedoklis, ka nomas tiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku (komersantu) un ēkas īpašnieku nav uzskatāmas par komercdarījumu, jo iztrūkst zemes īpašnieka un ēkas īpašnieka griba stāties šajās nomas tiesiskajās attiecības.
Pirmkārt, kā zināms, pēc LR neatkarības atjaunošanas zemes reformas ietvaros īpašuma tiesības tika atjaunotas tikai fiziskajām personām (ar atsevisķiem izņēmumiem attiecībā uz juridiskajām personām). Tātad komersants šāda veida zemes īpašumus nevarēja iegūt īpašuma tiesību atjaunošanas rezultātā zemes reformas ietvaros. Komersants šādus zemes īpašumus vienmēr ir ieguvis no sākotnējiem zemes īpašniekiem uz brīvprātīgi noslēgtu darījumu pamata. Tātad komersants šādus zemes īpašumus ir ieguvis, brīvi izsakot savu gribu.
Otrkārt, komersants, pieņemot, ka tas ir konkrētās komercdarbības jomas profesionālis, iegādājoties šāda veida zemes īpašumus, ir apzinājies visus faktiskos un tiesiskos apstākļus saistībā ar šāda veida zemes īpašumiem. Citiem vārdiem, komersants šādus zemes īpašumus ir iegādājies apzināti, saprotot, ka šo īpašumu nevarēs izmantot nekādā citā veidā kā vien saņemt likumā noteikto nomas maksu. Faktiski šādos gadījumos komersants iegādājās nevis pašu zemes īpašumu, bet gan likumā noteiktās tiesības prasīt no ēkas īpašnieka likumā noteikto nomas maksu.
Treškārt, diez vai var teikt, ka konrētajā gadījumā bez jebkādas ievērības būtu atstājams fakts, ka komersants šādus zemes īpašumus ir iegādājies uz brīvi noslēgtu darījumu pamata, tā vietā aprobežojoties tikai ar jaunā zemes īpašnieka (komersanta) un ēkas īpašnieka tiesisko attiecību rakstura izvērtējumu. Komersantam noslēdzot darījumu par šāda veida zemes īpašumu iegādi, šī zemes iegādes darījuma obligātās, nepieciešamās un no likuma izrietošās sekas ir tiesības saņemt nomas maksu no ēkas īpašnieka. Tātad komersantam ir bijusi izvēles tiesības tiesība (gribas izteikuma brīvība) stāties vai nestāties šajās nomas tiesiskajās attiecībās (iegūt vai neiegūt tiesības prasīt nomas maksu). Citiem vārdiem, komersants, brīvi izsakot gribu iegādāties šādus zemes īpašumus, vienlaikus ir izteicis brīvu gribu stāties nomas tiesiskajās attiecības ar ēkas īpašnieku un saņemt no tā nomas maksu.

Kopumā argumentēts viedoklis, tomēr nevaru piekrist autores viedoklim raksta sākumā, ka konkrētajā gadījumā jautājums par Komerclikuma noilguma termiņa piemērošana vispārējā noilguma termiņa vietā ir pseidoproblēma. Patiesībā tas ir interesants juridisks jautājums, uz kuru atbildes, acīmredzot, tiks meklētas ne tikai civilprocesa, bet arī administratīvā procesa ietvaros.
Viens no maniem pretargumentiem autores viedoklim, ka piespiedu noma nav atzīstama par komercdarījumu, ir tas, ka, gadījumos, kad zemes īpašnieks ir komersants (PVN maksātājs), nomas maksa tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli (skatīt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1.panta 14.punkta c) apakšpunktu). Saskaņā ar minēto PVN likuma normu pakalpojumu sniegšana ir DARĪJUMS, kas nav preču piegāde; par pakalpojumu sniegšanu (DARĪJUMU) uzskata arī lietu nomu. Jāuzsver, ka PVN likums atsevišķi neizdala lietas nomu (DARĪJUMU) uz likuma pamata un uz līguma pamata. Lietas noma kā likuma, tā līguma gadījumā tiek uzskatīta par darījumu (pakalpojuma sniegšanu), un ir apliekama ar PVN.

Kopumā argumentēts viedoklis, tomēr nevaru piekrist autores viedoklim raksta sākumā, ka konkrētajā gadījumā jautājums par Komerclikuma noilguma termiņa piemērošana vispārējā noilguma termiņa vietā ir pseidoproblēma. Patiesībā tas ir interesants juridisks jautājums, uz kuru atbildes, acīmredzot, tiks meklētas ne tikai civilprocesa, bet arī administratīvā procesa ietvaros.
Viens no maniem pretargumentiem autores viedoklim, ka piespiedu noma nav atzīstama par komercdarījumu, ir tas, ka, gadījumos, kad zemes īpašnieks ir komersants (PVN maksātājs), nomas maksa tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli (skatīt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1.panta 14.punkta c) apakšpunktu). Saskaņā ar minēto PVN likuma normu pakalpojumu sniegšana ir DARĪJUMS, kas nav preču piegāde; par pakalpojumu sniegšanu (DARĪJUMU) uzskata arī lietu nomu. Jāuzsver, ka PVN likums atsevišķi neizdala lietas nomu (DARĪJUMU) uz likuma pamata un uz līguma pamata. Lietas noma kā likuma, tā līguma gadījumā tiek uzskatīta par darījumu (pakalpojuma sniegšanu), un ir apliekama ar PVN.

Mani gan samulsina cits moments, kura analīzi nekur neesmu redzējusi - piespiedu nomas maksu var prasīt zemes īpašnieks. Gadījumā, ja notiek īpašnieka maiņa, tad, manā skatījumā, jaunais īpašnieks var prasīt piespiedu nomas maksu tikai no tā brīža, kad viņa īpašuma tiesības ierakstītas zemesgrāmatā. Piespiedu nomu par periodu, kad konkrētais īpašums bija citas personas īpašumā, var prasīt tikai šī cita persona (iepriekšējais īpašnieks). Gadījumā, ja iepriekšējais īpašnieks savas prasījuma tiesības par piespiedu nomas piedziņu nodod jaunajam īpašniekam, tad tur būtu jābūt cesijas līgumam.

Nepiekrītu judikatūrai, kas ļauj jaunajam zemes īpašniekam prasīt piespiedu maksu pat 10 gadus atpakaļ. Ja iziet no principa, ka tās tomēr ir līgumiskās (nevis likumiskās) attiecības, tad tas ir absurdi, ka zemes īpašnieks var atļauties 9 gadus klusēt un neko neprasīt, bet tad atprasīt par 9 gadiem. Proti, īpašniekam ir jāizrāda sava griba, ka viņš vēlas saņemt maksu. Savukārt jaunajam īpašniekam ir jāspēj pierādīt, ka vecais īpašnieks bija izrādījis šo gribu. Proti, pastāv iespēja, ka iepriekšējais zemes īpašnieks bija īpaši labvēlīgs un mutiski vai arī klusu ciešot akceptēja, ka dzīvokļu īpašnieki neko nemaksā, tad tas ir saistoši arī jaunajam īpašniekam. Līdz ar to man liekas absurdi, ka jaunais īpašnieks bez īpašas motivācijas un argumentācijas var prasīt 10 gadus vecus maksājumus, lai arī iespējams iepriekš nepastāvēja pienākums neko maksāt - proti, klusu ciešot tika akceptēta citādāka kārtība nekā likumā noteiktais maksas apmērs. Līkums arī paredz, ka šī maksa ir tikai tad, ja nespēja vienoties, proti, būtu jāpierāda, ka bija iniciatīva, bet nespēja vienoties, nevis automātiski prezumēt, ka ir pieņemts likumiskais modelis.

Esmu izlasījis arī judikatūras atziņas, tomēr tās joprojām mani nepārliecina. Manā skatījumā piespiedu nomas attiecības joprojām ir līgumiskās attiecības, bet ar būtiskiem līguma brīvības ierobežojumiem. Proti, galvenais aspekts, ka nav iespējams izvēlēties darījuma pusi. Savukārt maksa ir tikai likumiskais modelis un puses jebkurā brīdī var vienoties par citu maksu. Līdz ar to manā skatījumā tās joprojām ir līgumiskās attiecības ar no tā izrietošajiem noilguma jautājumiem. Likumdevējs iejaucas tikai tāpēc, lai radītu modeli, kad puses nespēj vienoties un lai aizsargātu potenciāli vājāko pusi. Apstāklis, ka praksē lielākā daļa nespēj brīvprātīgi vienoties par visiem darījuma noteikumiem, bet piemēro likumisko modeli nenozīmē, ka tas tāpēc kļūst par likumisko attiecību. Tā joprojām ir līgumiskā attiecība.

Šlitkes bizness gatavo sev izdevīgu tiesību doktrīnu... :D

Esmu izlasījis arī judikatūras atziņas, tomēr tās joprojām mani nepārliecina. Manā skatījumā piespiedu nomas attiecības joprojām ir līgumiskās attiecības, bet ar būtiskiem līguma brīvības ierobežojumiem. Proti, galvenais aspekts, ka nav iespējams izvēlēties darījuma pusi. Savukārt maksa ir tikai likumiskais modelis un puses jebkurā brīdī var vienoties par citu maksu. Līdz ar to manā skatījumā tās joprojām ir līgumiskās attiecības ar no tā izrietošajiem noilguma jautājumiem. Likumdevējs iejaucas tikai tāpēc, lai radītu modeli, kad puses nespēj vienoties un lai aizsargātu potenciāli vājāko pusi. Apstāklis, ka praksē lielākā daļa nespēj brīvprātīgi vienoties par visiem darījuma noteikumiem, bet piemēro likumisko modeli nenozīmē, ka tas tāpēc kļūst par likumisko attiecību. Tā joprojām ir līgumiskā attiecība.

Esmu izlasījis arī judikatūras atziņas, tomēr tās joprojām mani nepārliecina. Manā skatījumā piespiedu nomas attiecības joprojām ir līgumiskās attiecības, bet ar būtiskiem līguma brīvības ierobežojumiem. Proti, galvenais aspekts, ka nav iespējams izvēlēties darījuma pusi. Savukārt maksa ir tikai likumiskais modelis un puses jebkurā brīdī var vienoties par citu maksu. Līdz ar to manā skatījumā tās joprojām ir līgumiskās attiecības ar no tā izrietošajiem noilguma jautājumiem. Likumdevējs iejaucas tikai tāpēc, lai radītu modeli, kad puses nespēj vienoties un lai aizsargātu potenciāli vājāko pusi. Apstāklis, ka praksē lielākā daļa nespēj brīvprātīgi vienoties par visiem darījuma noteikumiem, bet piemēro likumisko modeli nenozīmē, ka tas tāpēc kļūst par likumisko attiecību. Tā joprojām ir līgumiskā attiecība.

Man jau liekas, ka piespiedu nomas vietā daudz piemērotāks būtu piespiedu servitūts.

"Konsultējot klientus – zemes īpašniekus par to tiesībām saņemt zemes nomas maksu no zemes lietotājiem"...
Kā īsti ir - autore ir tikai zemes īpašnieku konsultante vai pati arī vienlaikus zemes īpašniece?

Tā jau ir, kā raksta burtos zīmēts! Piespiedu nomai nevar piemērot komercdarījumu principus, jo apšaubāma ir vispār līgumisku attiecību pastāvēšana piespiedu nomas gadījumā. Precīzāk to būtu dēvēt par „kvazinodevu" zemes kungam, jo tas ir likumdevēja noteikts obligāts maksājums līdzīgi kā nodeva, tikai maksājuma saņēmējs nav valsts vai patvaldība, bet senjorālais zemes kungs - aloda turētājs. Diemžēl likumdevējs gadsimtu gaitā ir zaudējis kampienu un nav paredzējis daudzdzīvokļu mājas kopīpašnieku pienākumus zemes kunga labā iet klaušās un dot skaistākās meitas klātgulēt, bet tas ir aizpildāms likuma robs. Paralēli iespējams noteikt daudzdzīvokļu māju kopīpašnieku pienākumu pakļauties zemes kunga kara klausībai. Piemēram, trīsstāvu mājas dzīvokļa īpašnieki nodrošina zemes kungam trīs bruņotus zirdzeniekus un desmit kājeniekus kara klausībai, piecstāvu mājas kopīpašnieki nodrošina piecus bruņotus zirdzeniekus un piecpadsmit kājeniekus ar visu uzturu kara gaitām. Tie, kuri nespēj samaksāt, kļūst par zemes kunga dzimtļaudīm ar visu dzelzs inventāru. Nekas nav no jauna jāizgudro, viss ir jau pārbaudīts un aprobēts praksē.