Lielākā daļa personu, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu darījumiem vai vismaz reizi ar tiem ir saskārušies, zina, ka Latvijā darījumi ar nekustamo īpašumu nevar noritēt ātri un raiti saistībā ar citu personu priekšrocībām uz nekustamo īpašumu. Runa ir par vairākos likumos noteiktām pirmpirkuma tiesībām, kas ievērojami sarežģī un palēnina nekustamo īpašumu civiltiesisko apgrozību un nereti sagādā galvassāpes ne vien darījumu pusēm, bet arī juristiem.
Pirmpirkuma tiesību regulējums vēsturiski ir veidojies haotiski, tas ir sadrumstalots, samērā sarežģīts un "robains". Atbildes uz vairākiem neskaidriem jautājumiem par regulējuma piemērošanu nav atrodamas ne normatīvajos aktos, ne arī tiesu praksē.
Vien retais zina, ka pirmpirkuma tiesības uz nekustamo īpašumu ir noteiktas 18 (!) dažādos likumos.1 Turklāt atsevišķu valsts un pašvaldību pirmpirkuma tiesību piedāvāšanas un izmantošanas kārtība ir noteikta arī piecos dažādos Ministru kabineta noteikumos.2 Zemes un ēku (būvju) īpašnieku pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtība attiecībā uz valstij un pašvaldībai piederošu nekustamo īpašumu ir noteikta Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā. Tātad pirmpirkuma tiesības un to izmantošanas kārtība tiek reglamentētas kopumā 24 dažādos normatīvajos aktos.
Tā kā zemes reforma lielākoties ir pabeigta (precīzāk, zemes reforma pilnībā ir pabeigta apmēram 87 % no visām pašvaldībām)3 un jauni privatizācijas procesi nav uzsākami, šajā rakstā netiks apskatītas tās pirmpirkuma tiesības, kas izriet bijušajiem īpašniekiem un to mantiniekiem, kā arī privatizācijas subjektiem atbilstoši likumiem, kas regulē īpašuma tiesību atjaunošanu un privatizāciju, proti, netiks apskatītas tās pirmpirkuma tiesības, kas noteiktas likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 17. pantā un 29. panta pirmajā daļā un likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 10. pantā attiecībā uz zemes, ēku, būvju un augļu dārzu (koku) pirmpirkuma tiesībām un 30. panta trešajā daļā, un likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 17. panta pirmās daļas 1. punktā un 35. panta pirmās daļas 1. punktā attiecībā uz privatizācijas subjektu pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamiem valsts un pašvaldības īpašuma objektiem.
1. Kopīpašnieka pirmpirkuma tiesības
Ja kāds nekustamā īpašuma kopīpašnieks pārdod sev piederošo domājamo daļu personai, kura nav kopīpašnieks, tad pārējiem kopīpašniekiem ir Civillikuma 1073. pantā noteiktās pirmpirkuma tiesības. Kopīpašnieku pirmpirkuma tiesības izriet no kopīpašuma būtības un ir vērstas uz to, lai izvairītos no svešu personu "ienākšanas" kopīpašumā bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas.4 Likumiskās pirmpirkuma tiesības nav izlietojamas, ja domājamā daļa tiek pārdota citam kopīpašniekam, un šajā ziņā kopīpašnieks var brīvi izvēlēties, kuram no pārējiem kopīpašniekiem pārdot savu domājamo daļu.5 Ja izlietot pirmpirkuma tiesības piesakās reizē vairāki kopīpašnieki, viņi atsavināto daļu iegūst kopīgi un sadala to savā starpā līdzīgās daļās, ja vien paši nevienojas par citādu domājamo daļu sadalījumu (sk. Civillikuma 1073. panta otro daļu).
Darījumus ar lauksaimniecības zemi regulē speciālais likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos". Lauksaimniecības zemes kopīpašnieka pirmpirkuma tiesības, ja kopīpašnieks pārdod tam piederošo zemes daļu, ir noteiktas šī speciālā likuma 30.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes