ŽURNĀLS Atsaucoties uz publicēto

2017. gada 26. septembrī žurnālā "Jurista Vārds" publicēju savu uz judikatūras atziņām balstītu viedokli, kāpēc prasījumiem, kas izriet no zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, ja pušu starpā nav noslēgts rakstveida līgums, nav piemērojamas Komerclikuma (turpmāk – KCL) normas, tai skaitā un jo īpaši – normas, kas regulē komercdarījumus (KCL 388. pants) un prasījumu, kas izriet no komercdarījuma, noilgumu (KCL 406. pants). Atsaucoties uz tiesu praksi, interpretēju tiesību normas, secinot, ka noilgums prasījuma tiesībām par nomas maksas samaksu sākas no darījuma starp zemes un ēkas īpašniekiem "noslēgšanas" brīža, t.i., brīža, kad labprātīgi vai ar tiesas spiedumu ir nodibinātas piespiedu nomas tiesisko attiecību būtiskās sastāvdaļas, kur noilgumu šādai kopā ar piedziņas prasību vai atsevišķi no tās ceļamai prasībai nosaka Civillikums un tā 1895. un 1896. pants.

2018. gada 27. februārī "Jurista Vārds" publicēja atbildes rakstu – Latvijas Universitātes asociētā profesora Dr. iur. Jāņa Kārkliņa viedokli, kurā solīts sniegt citādu argumentētu skatījumu uz manis pausto nostāju. J. Kārkliņš raksta noslēgumā secina, ka visās saistībtiesiskās attiecībās, kam ir komerctiesisks raksturs, ir piemērojams KCL 406. pants un nav nozīmes prasījuma rašanās pamatam. J. Kārkliņš savu tēzi pamato ar šādiem apsvērumiem (slēdzieniem):

1) KCL 406. panta tvērums attiecas uz ikvienu komersanta prasījumu, kam ir komerctiesiska daba;

2) saīsinātā noilguma termiņa noteikšana komerctiesībās nav saistāma ar saistību rašanās pamatu;

3) zemes piespiedu nomas attiecībās komersants nav nonācis pret savu gribu – tas ir zinājis vai tam vajadzēja zināt par dalītā īpašuma pastāvēšanu;

4) komersantam minētās attiecības nav "tīri uz likuma pamata radītas saistību tiesības", bet vairāk ar līgumisku raksturu;

5) likuma normas par tiesiskiem darījumiem un gribas izteikumiem pēc analoģijas piemērojamas arī darījumiem līdzīgām darbībām, secīgi tās piemērojamas arī līgumam līdzīgām darbībām, secīgi darījumiem līdzīgām darbībām piemērojams arī KCL 406. pants;

6) izejot no pretējā, oponents argumentē: ja "piespiedu nomas attiecības ir radušās uz likuma pamata, tās nesatur līgumiskos elementus", tad jau tām neesot pieļaujams piemērot nevienu Civillikuma pantu, kas regulē līgumiskās nomas attiecības.

Diemžēl gandrīz neviens no J. Kārkliņa rakstā ietvertajiem slēdzieniem nav pienācīgi pamatots ar tiesību normām vai tiesību doktrīnas atziņām, bet tikai ar viņa kā Latvijas Universitātes asociētā profesora un tiesību zinātņu doktora personīgo viedokli, kas, neskatoties uz zinātnisko grādu un akadēmisko amatu, pats par sevi ir nepietiekami, lai slēdzienus atbilstoši formālās loģikas noteikumiem padarītu par patiesiem – pareiziem (valid) un neapstrīdamiem (sound).¹

Ievērojot, ka J. Kārkliņa paustais attiecībā uz zemes nomas tiesiskajām attiecībām kā komercdarījumu sakrīt ar Tieslietu ministrijas un Patērētāju tiesību aizsardzības centra, manā ieskatā, populistisko un nepamatoto viedokli, vairāki tiesneši publikācijā minēto nekritiski pieņem kā tiesību palīgavotu, bieži vien (tikai) ar to pamatojot savus nolēmumus, tā dažādās Latvijas apgabaltiesās veidojoties diametrāli pretējai tiesu praksei.