Ja neskaita mūzikas pasauli, tekstuālā māksla (proza, dzeja) pēc ieraduma ir bijusi "klusā" māksla, kurā lasītājs ar autoru tiekas lasīšanas pieredzējumā. Tomēr 20. gadsimts ar saviem neskaitāmajiem pavērsieniem, ieražu sairumu un tehnoloģisko attīstību ir nesis izmaiņas arī tekstuālajā mākslā. Arvien biežāk teksts tiek papildināts ar jaunu slāni – audiālu pavadījumu. Proza tiek iepazīta klausāmo grāmatu veidolā, bet dzeja – lasījumos.
Iespējams, ka to varētu saukt par konkurenci lasīšanas tradīcijai; varbūt tie ir mākslinieku (vai pašu lasītāju?) jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu meklējumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes