Lielā noslodze mūsu galvaspilsētas tiesās bija pamats rosināt jautājumu par lietu pārsūtīšanu citām tiesām, kas vainagojās ar kārtējiem grozījumiem Civilprocesa likumā, kuri tika pieņemti 2013.gada 19.decembrī un stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī. Civilprocesa likums tika papildināts ar jaunu pagaidu* normu – 32.1pantu „Tiesvedībā pieņemtās lietas nodošana citai tiesai lietas ātrākas izskatīšanas nodrošināšanai”. Ideja visnotaļ laba un apsveicama, bet rodas jautājums – vai tā ir sevi attaisnojusi, vai tiek ievēroti procesuālās ekonomijas principi un vai personai ir nodrošinātas Satversmes 92.pantā paredzētās tiesības uz tiesu?
Šo jautājumu aktivizēju šodien saistībā ar piektdien, 5.decembrī, paredzēto Tieslietu ministrijas un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes organizēto konferenci par civilprocesa aktuālajiem jautājumiem, kur divi referenti runās par lietu pārsūtīšanu un par videokonferenču izmantošanu, kas uzskatāmas par savstarpēji saistītām lietām.
Papildus jāatzīmē, ka 2014.gada 24.novembrī Tieslietu padome ar savu lēmumu Nr.79 apstiprināja „Vadlīnijas organizējot tiesvedībā pieņemtas lietas nodošanu citai tiesai lietas ātrākai izskatīšanai”.[1]
Savā esejā vēlos atainot faktisko situāciju un problemātiku, kas pastāv gan tiesu, gan praktizējošo juristu un zvērinātu advokātu ikdienā, bet par ko netiek plaši runāts.
Tātad – ideja ir laba un nenoliedzami it kā atvieglo darbu Rīgas pirmo instanču tiesām, turpretī ārpus Rīgas tiesas ir izsistas no savas komforta zonas, jo lietu kļūst vairāk. Par pozitīvu aspektu, ko apliecina arī mani kolēģi, uzskatāms tas, ka ārpus Rīgas tiesās tiesnešiem ir iespēja daudz rūpīgāk izskatīt atsūtītās lietas un izskatīt tās ātrāk. Tāpat lietu pārsūtīšana sevišķi attaisnojas lietās, kuras izskata rakstveida procesā.
Tomēr mīnusu ir daudz. Pirmkārt, tā ir problēma lietas dalībniekiem (ne tikai – arī lieciniekiem, ekspertiem) doties ārpus Rīgas, kas ir dzīves/darba vieta, kā rezultātā tiek patērēts daudz laika (runāsim atklāti – visa diena (tiesas, kur pārsūta lietas, bieži atrodas vismaz 200 km attālumā no Rīgas)) un līdzekļi (transports, darba stundas).
Otrkārt, problemātiska ir videokonferenču izmantošana, jo tas ne vienmēr ir iespējams (ne visas tiesu sēžu zāles ir aprīkotas ar vajadzīgo aprīkojumu) un prasa papildu tiesas personāla piesaisti – nu jau divās tiesās.
Tāpēc, lai rosinātu diskusiju un panāktu optimālu šī jautājuma risināšanu, mēģināšu ieskicēt praktiskas dabas piemērus, kas nonākuši manā redzeslokā no kolēģiem, pētot šo jautājumu.
- Lieta pārsūtīta. Tiesas sēde tiek nolikta izskatīšanai plkst. 10:00. Attālums līdz tiesai 250 km, un, braucot ar autobusu, tās ir 4,5 stundas, līdz ar to nav iespējams pat teorētiski ierasties.
- Lietā atbildētājam vecums – 80 gadi.
- Lietā iesniegts izlīgums un attiecīgi arī lūgums par izlīguma apstiprināšanu. Lieta tiek pārsūtīta.
- Lieta iesniegta Rīgā 2013.gada septembrī. Nolikta izskatīšanai 2014.gada oktobrī. Pēkšņi mēnesi pirms paredzētās tiesas sēdes lieta tiek pārsūtīta ārpus Rīgas, kur lieta tiek nolikta izskatīšanai 2015.gada jūnijā.
- Līdzīgs gadījums. Lieta iesniegta Rīgā 2013.gada septembrī. Sagatavošanas sēde ar pušu piedalīšanos notiek 2014.gada janvārī, pēc tās nolikta izskatīšanai pēc būtības 2014.gada maijā. Savukārt 2014.gada martā lieta tiek pārsūtīta ārpus Rīgas, kur lieta tiek nolikta izskatīšanai 2014.gada septembrī.
- Lieta pārsūtīta. Tiesa vēlreiz prasa no atbildētāja paskaidrojumus (kaut tos jau prasīja Rīgas tiesa).
- Lieta pārsūtīta. Tiek iesniegti lūgumi par videokonferenci. Tiesa atsaka, norādot:
- lūgumā nav norādīti objektīvi iemesli, kādēļ būtu jānodrošina videokonference;
- lietā jau ir nozīmēta tiesas sēde, videokonferences organizēšana ir apgrūtināta, prasa lielus resursus (piezīme – lietā iesniegts izlīgums, kas nozīmē, ka tiesas sēde neprasīs ilgu laiku; attālums – 200 km);
- tiesas zāle, kur bija paredzēts skatīt lietu, nav aprīkota ar aprīkojumu; jālūdz tiesu pārcelt tiesas sēdi;
- lieta jau nolikta izskatīšanai, lūgums par videokonferenci izteikts novēloti;
- lūgumu nav iespējams apmierināt, jo tiesu sēžu zāles ir aizņemtas; var lūgt izskatīt lietu bez klātbūtnes;
- prasītājs ir juridiska persona, kam nav ierobežotas tiesības pārvietoties;
- lūgums tiek noraidīts, jo juridiskā persona var pilnvarot citu pārstāvi; nav attaisnojams iemesls – lielā aizņemtība un darba slodze.
Kā redzams, situācijas ir dažādas, iemesli, kādēļ lietas tiek pārsūtītas un kādēļ nevar veikt videokonferenci, arī ir dažādi, kam var piekrist un kam var arī nepiekrist.
Jau iepriekš minēju, ka videokonference ir darbietilpīga no resursu viedokļa (vienlaikus iesaistītas divas tiesas, nav aprīkojuma), tomēr būtu jāvērtē katra konkrētā situācija, pamatojums lietas nosūtīšanai (lietas dalībnieku skaits, strīda sarežģītība, lietas materiālu apjoms, atbildētāja paskaidrojumos minētais, tiesas sēžu skaitu iespējamā prognozējamība), lietas dalībnieki (juridiska persona vai fiziska persona), iespēja nokļūt tiesā (laiks/izdevumi[2]), apstiprināt izlīgumu ar videokonferences palīdzību, izskatīt lietu bez pušu klātbūtnes.
Nobeigumā pavisam pozitīvs piemērs. Lieta atrodas Rīgas tiesā, nolikta izskatīšanai pēc gada. Lietas dalībnieks lūdz lietu pārsūtīt uz citu tiesu, lai panāktu ātrāku izskatīšanu, lūgums tiek apmierināts un lieta ārpus Rīgas tiesā nolikta izskatīšanai pēc pusgada.
Aicinu citus kolēģus izteikt viedokli, minēt negatīvos un pozitīvos piemērus, lai kopīgi panāktu efektīvu un taisnīgu lietu izskatīšanu tiesās.
* Atbilstoši Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 73.punktam 32.1 pants zaudē spēku ar 2016.gada 31.decembri.
[1] http://at.gov.lv/lv/pazinojumi-presei/par-tieslietu-padomi/2014/novembris/6754-apstiprina-vadlinijas-lietu-nodosanai-citai-tiesai/ [skatīts 02.12.2014.]
[2] Kā minēja viena kolēģe – braucot uz izlīguma apstiprināšanu, viņa ņems atbildētāju līdzi savā mašīnā, lai pensionāram nav jātērē nauda transportam.
