DOMNĪCA ESEJA

8. Marts 2017 / 12:47

Vai Satversmes tiesas spriedums šoreiz tiks izpildīts

Satversmes tiesa 2017. gada 10. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2016-06-01 t.s. Valsts noslēpumu pielaižu lietā. Spriedums tika ilgi gaidīts juristu un politiķu aprindās. Tika cerēts, ka tas mainīs pastāvošo kārtību valsts noslēpumu pielaižu sakarā, izbeigs pastāvošo politisko cirku un viesīs tiesiskumu un taisnīgumu.

Spriedums tika pieņemts, atzīstot, ka iepriekšējais gandrīz pirms 14 gadiem pieņemtais spriedums “ar nosacījumu”[1] faktiski nav izpildīts, jo praksē apstrīdētās tiesību normas tika piemērotas pretēji Satversmei.

Satversmes tiesas spriedums ir labs paraugs, kā sabalansēt valsts drošības intereses ar citām interesēm. Var teikt, ka tā ir bijusi interešu kolīziju atrisināšanas paraugstunda. Svērt intereses nekad nav viegli, jo bieži vien tas ir atkarīgs no mūsu pašu izpratnes par interešu nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā, no filozofijas skolas, kuru pārstāvam, un citiem apstākļiem. Savukārt svērt intereses, ja no tā ir atkarīgs citu personu liktenis, ir vēl sarežģītāk un atbildīgāk. Taču tāds nu ir tiesneša darbs – būt par Herkulesu un viest taisnīgumu.

Vērojot procesu, ne mirkli nepazuda pārliecība, ka tiks pieņemts tiesiskai sistēmai labvēlīgs spriedums. Šķiet, ka tas arī tika izdarīts. Tomēr sprieduma pieņemšana neatrisina konstatēto netaisnību. Liela nozīme ir pienācīgai sprieduma izpildei, un spriedums pamatā ir izpildāms, pieņemot atbilstošus likuma grozījumus, un tas ir jāizdara līdz 2018. gada 1. jūlijam:

– paredzot turpmāku pielaižu anulēšanas pārskatīšanu neatkarīgā institūcijā;

– nodrošinot iespēju personām, kurām atņemta pielaide, pretendēt (nevis saņemt) uz pielaides piešķiršanu atkārtoti;

– informēt personas, kurām tiek atņemta pielaide, par tās atņemšanas iemesliem.[2]

Grozījumus likumā var pieņemt divas institūcijas – Saeima un pilsoņu kopums. Līdz brīdim, kad kāda no tām pieņems vajadzīgos grozījumus likumā, valsts drošības iestādēm ir pienākums piemērot prettiesiskās tiesību normas atbilstoši Satversmei, cik vien tas iespējams bez grozījumu izdarīšanas likumā, piemēram, informēt par pielaižu atņemšanas iemesliem.[3] Lai gan šāds pienākums tām rastos pēc šāda Satversmes tiesas sprieduma, neskatoties uz to, vai Satversmes tiesa būtu atgādinājusi, ka tām tomēr arī ir jāievēro Satversme.

Parlamentārā valstī nav iespējams aiziet uz Satversmes tiesu, saņemt izpildrakstu, iesniegt to tiesu izpildītājam, bet tiesu izpildītājam – doties uz Saeimas ēku, lūdzot Saeimu izpildīt Satversmes tiesas spriedumu. Tā tas nenotiek, un tā tam nav jānotiek, jo īpaši attiecībā uz normatīvo aktu pieņemšanu, kur likumdevējam parasti tiek piešķirta zināma rīcības brīvība.

Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa paredz, ka Satversmes tiesas spriedums ir obligāts citastarp visām valsts un pašvaldību institūcijām, tostarp arī Saeimai, kura nav uzskatāma par subjektu “ārpus tiesībām” un kurai likumdošanas procesa ietvaros ir jāievēro spēkā esošās tiesības. Līdzīga rakstura norma ir ietverta Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas likuma 31. panta pirmajā daļā.[4]

Ja reiz par vispārēju tiesību principu tiek atzīts princips, ka līgumi ir jāpilda, tad vēl jo vairāk pastāv princips, ka konstitucionālās tiesas spriedumi ir jāpilda. Tas ir viens no konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem. Citādi nav jēgas izveidot konstitucionālo tiesu, ja tās spriedumi paliktu neizpildīti. Praktiskas nozīmes šādai tiesai nebūtu.

Sprieduma izpildē nozīme ir arī personai, kura ir vērsusies Satversmes tiesā. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir tiesības prasīt Satversmes tiesas sprieduma savlaicīgu izpildi – tās ir viņa Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības, kuras tiek pārkāptas, nepienācīgi izpildot Satversmes tiesas spriedumu. Šādas tiesības garantē arī Satversmes 92. panta trešais teikums – tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, jo atlīdzinājums var izpausties arī normatīvo aktu grozījumu veidā, ne tikai kā atlīdzinājums naudā.

Satversmes tiesai atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktam ir dots pilnvarojums pašai noregulēt ar sprieduma izpildi saistītus aspektus.[5] Tomēr, ja sprieduma izpildei ir jāpieņem normatīvo aktu grozījumi, tad šo aspektu piemērošana ir ļoti ierobežota. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, lai izvairītos no situācijām, kad tiek pārkāptas pamattiesības laicīgi neizpildīta sprieduma dēļ, var noteikt tiesisko regulējumu, kāds būs spēkā, ja likumdevējs noteiktā laikā neizpildīs konstitucionālās tiesas spriedumā noteikto.[6] Šādas tiesības piemīt arī Satversmes tiesai, lai gan tās tiek reti izmantotas.

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa spriedumā var noteikt arī konkrētas institūcijas, kurām ir nepieciešams izpildīt spriedumu, kā arī pat veidu, kādā spriedums tiek izpildīts.[7] To var izdarīt arī Satversmes tiesa, un savā praksē to ir arī darījusi, piemēram, lietā Nr. 2012-23-01 t.s. Nodrošinājuma valsts aģentūras lietā, uzliekot par pienākumu nekavējoties atdot prettiesiski konfiscētos transportlīdzekļus pēc īpašnieku pieprasījuma.[8]

Vienlaikus Satversmes tiesa savā praksē nereti ir arī noteikusi, ka tiesību norma ir tiesiska, ja vien līdz noteiktam termiņam tiks izdarīti grozījumi normatīvos aktos. Satversmes tiesa pie sprieduma rezolutīvās daļas formulēšanas var pieiet ļoti individuāli.[9] Taču t.s. Valsts noslēpumu pielaižu lietā šāds formulējums nebija iespējams, jo problēma nebija atsevišķās sīkās niansēs, bet gan primāri pārsūdzībā un iespējā atkārtoti pretendēt uz pielaidi.

Satversmes tiesas sprieduma izpilde Latvijā praktiski nav regulēta. Tas nav nepareizi, jo tas ir īpatnējs process, kas pieprasa izmaiņas ne tikai tiesību piemērošanas sfērā (tiesisko attiecību revidēšana, prakses maiņa utt.), bet var pieprasīt grozījumu izdarīšanu normatīvos aktos. Parlamentārā valstī, runājot par izmaiņām normatīvos aktos, pašam normatīvā akta pieņēmējam ir pienākums izpildīt spriedumu. Tā var būt gan Saeima, gan Ministru kabinets, gan pašvaldības, gan arī autonomās iestādes – kā Latvijas Banka. Saeimai kā institūcijai, kas deleģējusi izdot šīm institūcijām normatīvos aktus, tās ir jāuzrauga. Konkrētajā gadījumā, lai izpildītu spriedumu, citastarp ir pieņemami grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”.

Šobrīd ir pieņemts, ka Satversmes tiesas spriedumi ir jāpilda, bet ir grūti apgalvot, ka tiktu veikts kāds visaptverošs ex post novērtējums, vai Satversmes tiesas spriedumi patiešām tiek arī izpildīti. Pirms dažām dienām Latvijas televīzijas raidījumā “De facto” tika pārraidīts sižets par to, ka katra desmitā pašvaldība nav izpildījusi Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2012-01-01. Spriedums paredzēja, ka visi atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kuri noslēgti bez iepirkuma, zaudē spēku ar 2013. gada 1. jūliju. Izsludināms jauns iepirkums, un nav pat izslēgts, ka tas varētu būt tas pats atkritumu apsaimniekotājs – vienīgā prasība ir, lai tas notiktu tiesiski.[10] Taču gandrīz četrus gadus pēc sprieduma daudzas pašvaldības vēl aizvien sadarbojas ar to pašu atkritumu apsaimniekotāju, ar kuru līgums tika noslēgts bez iepirkuma procedūras. Satversmes tiesas spriedums netiek izpildīts, un spriedumam zūd autoritāte.

Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 Saeimai līdz 2017. gada 1. janvārim bija pienākums pieņemt nepieciešamos grozījumus Kriminālprocesa likumā sakarā ar lietu izskatīšanu par jaunatklātiem apstākļiem. Kā norādīja Satversmes tiesa, tad grozījumi ir attiecināmi arī uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju, ļaujot iesniegt lūgumu par procesa atjaunošanu.[11] Tik ilgi, kamēr grozījumi netiek pieņemti, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs nevar izmantot savas ar spriedumu atzītās tiesības. Spriedums līdz pat šai dienai nav izpildīts, lai gan ir jau 2017. gada 8. marts. Grozījumi Kriminālprocesa likumā vēl nav pieņemti, un tiek pārkāptas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz savlaicīgu Satversmes tiesas sprieduma izpildi. Tas ir bīstams signāls tiesiskā valstī, uz ko būtu jāreaģē nekavējoties, nesagaidot vēl lielākas bīstamības signālus. Novēlojošs tiesiskums vairs nav tiesiskums, tas var būt tikai izlīdzinošs taisnīgums.

Nevar, protams, apgalvot, ka Satversmes tiesas spriedumi vispār netiek pildīti. Tā nav patiesība, tie tiek pildīti, tomēr par ļaunu nenāktu kāda pēcpārbaude, nosakot, vai tomēr nav jāveic vēl kādas papildu prasības. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma izpildi uzrauga Ministru komiteja, un valstij ir jāiesniedz speciāls ziņojums ar darbībām, kas paveiktas sprieduma izpildei. Vai Satversmes tiesas sakarā varētu būt līdzīgi? Civilprocesā tas ir tiesu izpildītājs, bet kas varētu būt Satversmes tiesas procesā? Ja Satversmes tiesa pati var noteikt sprieduma izpildes kārtību, vai tas varētu būt dialogs ar citiem konstitucionāliem orgāniem? Vai varbūt tā varētu būt novērtēšana gada beigās, “uzliekot uz papīra”, vai un kā Satversmes tiesas spriedumi ir pildīti? Ir daudz un dažādi jautājumi un risinājumi.

Atgriežoties pie Valsts noslēpumu pielaižu lietas, grozījumi normatīvos aktos ir pieņemami līdz 2018. gada 1. jūlijam. Tas ir pietiekami ilgs laika periods, lai šoreiz Satversmes tiesas spriedums tiktu laikā izpildīts, vai, salīdzinot ar iepriekšējo pielaižu lietas spriedumu[12] – vispār izpildīts. Tomēr, ja spriedums netiek izpildīts, vai Satversmes tiesas rīcībā ir kādi līdzekļi sprieduma izpildei? Atbilde ir skaidra un vienkārša. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa var lemt ar sprieduma izpildi saistītus jautājumus pat pēc sprieduma pieņemšanas, ja vien šāda vajadzība rodas pēc tam, kad spriedums netika izpildīts.[13] Šādas tiesības ir arī Satversmes tiesai – izlemt ar sprieduma izpildi saistītus aspektus.

Satversmes tiesas spriedums primāri attiecas tikai uz pielaižu atņemšanas procesu. Taču tas ir analoģiski attiecināms arī uz pielaižu piešķiršanas procesu, kad gala lēmumu par pielaižu piešķiršanu pieņem ģenerālprokurors. Grozījumiem būtu jāaptver ne tikai izmaiņas pielaižu atņemšanas procesā, bet arī piešķiršanas procesā – gan nodrošinot neatkarīgu institūciju, kas pieņemtu gala lēmumu, gan nodrošinot tiesiskai valstij atbilstošu procesu.

Vienu reizi Latvija neieklausījās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā “Ternovskis pret Latviju” atziņās, kuras noteica, ka pielaižu atņemšanas process neatbilst pušu līdztiesības principam.[14] Toreiz tās tika dēvētas par obiter dictum atziņām, kuras īsti nav ņemamas vērā. Tagad ir jautājums, vai būs vēlme saredzēt, ka Satversmes tiesas spriedumā izteiktās atziņas ir vienlīdz piemērojamas arī attiecībā uz pielaižu piešķiršanas procesu, attiecīgi grozot normatīvos aktus, vai arī būs nepieciešams vēl viens spriedums, no kura var izvairīties. Arguments, ka spriedums formāli attiecas tikai uz pielaižu atņemšanas procesu, nepelna tiesisko ievērību. Spriedumā ir izteiktas vispārīga rakstura atziņas par Satversmes interpretāciju, un tās ir ņemamas vērā arī citās lietās, uz kurām tās attiecas.

[1] Šādi procesa laikā tika dēvēts spriedums, nosakot, ka apstrīdētās tiesību normas tika atzītas par atbilstošām ar nosacījumu, ja iestādes tās piemēros atbilstoši Satversmei. Satversmes tiesa lēma, ka tas netika izpildīts. Par iepriekšējo spriedumu sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2002-20-0103.

[2] Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra spriedums lietā Nr. 2016-06-01, 34.-36. punkts.

[3] Tas ir “cits nolēmums” Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkta izpratnē.

[4] Law on the Federal Constitutional Court of Germany, Article 31 (1): “The decision of the Federal Constitutional Court shall be binding upon federal and Land constitutional organs as well as on all courts and public authorities”. Pieejams: www.codices.coe.int.

[5] Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2009-43-01, 35. punkts.

[6] Piemēram, sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā nr. 2005-12-0103 25. punktu.

[7] Law on the Federal Constitutional Court of Germany, Article 35: “The Federal Constitutional Court’s decision may specify who is to execute it; in individual cases, it may also specify the method of execution. Pieejams: www.codices.coe.int.

[8] Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra spriedums lietā Nr. 2012-23-01, 20. punkts.

[9] Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-05-01; Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-03-01; Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-08-01.

[10] 10% pašvaldību neizpilda Satversmes tiesas spriedumu. Plašāk sk.: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.03.2017-10-pasvaldibu-neizpilda-satversmes-tiesas-spriedumu.id92307/.

[11] Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. 2015-19-01, 17. punkts.

[12] Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2002-20-0103.

[13] Bross S. Reflections on the Execution of Constitutional Court Decisions in a Democratic State under the Rule of Law on the Basis of the Constitutional Law Situation in the Federal Republic of Germany. Pieejams: www.venice.coe.int.

[14] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. 33637/02 Ternovskis v. Latvia.

20
2
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Rihards Plotka, Armands Smans
Eseja
Tiesības tikt aizmirstam un fiziskās personas anonimitāte internetā: piemērošanas praktiskā puse
Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem. (Lk.12:3) Mūsdienās pasaule atrodas nepārtrauktās digitālās evolūcijas posmā. Informācijas ...
1 komentāri
Ilvija Brence
Eseja
Kā uzvārda maiņa var ietekmēt savas pašvaldības likteni?
Kad kāda sašutusi paziņa man stāstīja par to, ka viņai nav izdevies piedalīties pašvaldību vēlēšanās, atcerējos par vēlēšanu komisijas darbinieku kļūdām, pieturot lineālu iepretim citai personai ...
2 komentāri
Ilvija Brence
Eseja
Personas datu apstrāde, no kuras mēs neviens neesam pasargāti jeb patiess atgadījums iz dzīves. Tiesvedības
Turpinot aizsākto tēmu par personas datu apstrādi, kas pilnībā izmainīja Annas dzīvi, par ko jau domnīcā rakstīju, pieņemu, ka lasītājs ar to ir iepazinies. Tālāk aprakstītais būs ieskats vairākās tiesvedībās, būtisku vietu ...
3 komentāri
Ilvija Brence
Eseja
Pierādījums kā mākslas darbs
Mākslas darbus esot jāaplūko no attāluma, lai labāk būtu redzama kopaina. Soli pa solim pietuvojoties darbam, iespējams saskatīt katru niansi, katru detaļu. Mākslas darbi ir īpaši ar savu spēku un uzdevumu, dažkārt tie izskatās ...
1 komentāri
Ilvija Brence
Eseja
Par personas datu apstrādi, no kuras mēs neviens neesam pasargāti, jeb patiess atgadījums iz dzīves
Tikai nepilnus trīs mēnešus pēc tam, kad Augstākās tiesas Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, spēkā stājās valsts vārdā rakstītais Vidzemes apgabaltiesas 2016. gada 18. oktobra spriedums. Spriedumā tiesneši ...
AUTORU KATALOGS