Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

12. Maijs 2017 / 12:30

Pierādījums kā mākslas darbs
1 komentāri
Ilvija Brence
jurista palīdze

Mākslas darbus esot jāaplūko no attāluma, lai labāk būtu redzama kopaina. Soli pa solim pietuvojoties darbam, iespējams saskatīt katru niansi, katru detaļu. Mākslas darbi ir īpaši ar savu spēku un uzdevumu, dažkārt tie izskatās tik dzīvi un patiesi, ka tie aizrauj ar savu burvību un īpašo izstrādātību. Tie dzīvo tik ilgi, cik mēs tiem liekam vai ļaujam dzīvot. Kamēr tie dzīvo, iespējams, otršķirīga, taču ne vienaldzīga nozīme ir tam, vai darbs ir oriģināls vai kopija. Mēs vienkārši tiem ticam. Citādi gan ir ar viltojumiem, kas pēc savas būtības radīti ar prettiesisku mērķi. Ja mērķis nav likumīgs, tad darbs ir tikai ieguldīto resursu vērts un arī tik ilgi, kamēr atklājas patiesība.

Kas ir šis autores aprakstītais, ar noslēpumu apvītais, no attāluma skatāmais mākslas darbs, kam rokas klāt neliek neviena tiesībsargājošā iestāde?

Tas ir “starpziņojums” – kaut kas līdzīgs e-pasta izdrukai (kopija, kuras oriģināls nekad nav redzēts), kas pirmo reizi tiesā tika iesniegts 2011. gada februārī un saturiski ir viena cilvēka radošā izpausme. “Starpziņojums” apstrīdēts gan civillietās, gan vairākkārt iesniegti iesniegumi Valsts policijā, gan prokuratūrā, taču veltīgi, jo kriminālprocess tā arī nav uzsākts, ekspertīze nav noteikta un patiesība nav noskaidrota.

No katras bezizejas esot vismaz divas izejas, tikai tās jāatrod. Civillietai par “starpziņojuma” atzīšanu par spēkā neesošu izdevās nonākt līdz kasācijas instancei. Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedumu civillietā C39035113* tika pateikts: “Kaut arī rakstveida pierādījuma viltojuma strīds ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai, tas ir piesakāms un izlemjams lietās, kurās tas iesniegts kāda noteikta fakta pierādīšanai, iztiesāšanas stadijā.” Šis spriedums neko nemainīja lietā, kur “starpziņojums” pirmreizēji tika iesniegts un visās nākamās piesaistītajās lietās, taču kā sekundārs tiesību avots ir vērā ņemams mūsu visu turpmākajai zināšanai un rīcībai.

Kāpēc patiesības noskaidrošana varētu būt tik neērta? Iespējams, jo “starpziņojums” ir kā mākslinieciski veidots mājas pamatakmens, balsts visam turpmākajam. Uz to balstītas liecinieku nepatiesās liecības un vairāki tiesas spriedumi. Visas lietas kopā ir savītas tā, ka taisnīgs tiesas spriedums ir kļuvis par neiespējamo misiju. Ja sešus gadus vecās, uz “starpziņojumu” balstītās liecinieku nepatiesās liecības laika gaitā, prokuratūras ieskatā, kļuvušas par viedokli, tad jāatzīst, ka “starpziņojums” ir mākslas darbs. Cik ilgi “starpziņojuma” nozīmīgums būs nemainīgs un tas paliks attālināti aplūkojama mākslas darba statusā? Tik ilgi, kamēr tiesībsargājošās iestādes turpinās solidāro bezdarbību. Un tik ilgi nodokļu maksātājiem nebūs iespēju īstenot valsts nodrošinātās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ir pagājuši seši gadi, un “starpziņojums” atkal pievienots vienai no šobrīd tiesvedībā esošām civillietām. Tieši tā, kā to paredz likums, un tieši tā, kā to noteica AT Civillietu departaments, “starpziņojums” tika apstrīdēts. Civilprocesa likuma 179. pants paredz konkrētu tiesas rīcību, proti, tiesa var noteikt ekspertīzi, kā arī atzīt, ka pierādījums ir viltots, un izslēgt no pierādījumiem, par faktu paziņojot prokuroram. Un aiziet kārtējais aplis, un atkal tiesa neveica nevienu no likumā noteiktajām darbībām...

Patiesības noskaidrošanas pienākuma izpilde atkarīga no tiesneša tiesiskās apziņas, taču ko darīt, ja tās nav? Neērtā patiesība jau tāpat ir visiem zināma, jo uz spēles ir likta liela uzņēmuma reputācija. Vai, sargājot citu reputāciju, netiek aptraipīta savējā? Cik maksā reputācija? Cik ilgi, vienu glābjot, otru nicināsim? Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, attopieties un sāciet beidzot ievērot likumus un strādāt tā, lai Latvijas simtgades svinībās beidzot gribētos piespraust sarkanbaltsarkano lentīti un lepoties par savu valsti un savu tautu.

* 31.03.2016. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-231/2016 "Strīda par pierādījuma viltojumu pakļautība"

4
0
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Arre
18. Maijs 2017 / 15:30
0
ATBILDĒT
Gadsimta notikums Latvijas jurisprudencē. Cilvēks mēģinājis apstrīdēt e-pasta vēstuli, bet neveiksmīgi. Latvijas tauta un sarkanbaltsarkanais karogs arī piepīts.
jaunākās esejas
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Sacīkstes princips civilprocesā pretstatā patērētāja kā vājākas puses aizsardzībai: tiesas iniciatīva prasības noilguma vērtēšanā un šādas ierunas celšanas termiņi
Augstākās tiesas mājaslapas sadaļā “Judikatūra un judikatūras jaunumi” 19.12.2018. publicēts Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, (ECLI: ...
5 komentāri
Sanita Osipova
Eseja
Latvijas valsts ideja: kāpēc mums būt lepniem?
Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums konferencē “Celtspēja”.
Eseja
Advokāts ir atbildīgs par saviem vārdiem
Kāpēc Advokātu disciplinārlietu komisija un Advokātu padome nolēma izslēgt Aldi Gobzemu no advokatūras
1 komentāri
Jānis Lapsa
Eseja
Par politiķu un juristu ētiku
Pēdējās divās nedēļās vēroju notiekošo mūsu valstī. Un ir pienācis brīdis, kad sirds pilna. Lai gan varētu rakstīt ar konkrētiem vārdiem un konkrētām situācijām, mēģināšu pavisam īsi, kodolīgi, ar neitrālu ...
4 komentāri
Agris Repšs
Eseja
Valsts pārziņā esošo personas datu drošība ir valsts labas reputācijas jautājums
Par spīti publiski paustai skepsei un tračiem, Latvija pārliecinoši virzās digitālas valsts virzienā. Atbilstoši nacionālajiem plānošanas dokumentiem ir plānots visus iespējamos valsts un pašvaldību ...
2 komentāri
AUTORU KATALOGS