DOMNĪCA BRĪVAIS MIKROFONS

2. Augusts 2017 13:16

Princips iura novit curia Civilprocesā būtu jāpiemēro vien atsevišķu kategoriju lietās
15 komentāri
Augstākā Tiesa ar spriedumu lietā SKC-108/2017 sāk atkāpties no kopumā aplamajām un uz Civilprocesa vispārīgiem principiem līdz šim nepareizi attiecinātajām tēzēm par to, ka tiesai pašai ir jāzina likumi un ir jācenšas noskaidrot patiesos lietas faktiskos apstākļus.

Beidzot Augstākā Tiesa sāk atkāpties no kopumā aplamajām un Civilprocesa vispārīgiem principiem neatbilstošajām vai līdz šim nepareizi attiecinātajām V.Bukovska tēzēm par to, ka (jebkurā civillietā, tostarp, par naudas piedziņu!) tiesai ir jācenšas noskaidrot patiesos lietas faktiskos lietas apstākļus, kam gala rezultātā esot jānoved pie patiesības (sk.: Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga., V.Bukovskis, 1933, 332.–333. lpp.), kas mūsdienās būtu attiecināms vien uz atsevišķu lietu kategorijām, piemēram, maksātnespējas lietām, lietām par bērna izcelšanās noteikšanu, adopcijas apstiprināšanu un atcelšanu, bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz ārvalsti vai aizturēšanu ārvalstī un bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, aizgādības un saskarsmes tiesībām, lietām par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

 

Tā lietā Nr. SKC-108/2017 Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2017.gada 15.jūnija spriedumā norāda:

 

"Tiesa var izvērtēt prasījumu pamatotību vai nepamatotību, vadoties VIENĪGI no faktiem un apstākļiem, kurus PUSES NORĀDĪJUŠAS kā prasības, pretprasības vai iebildumu pamatu (sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 520.lpp.).

 

Savukārt princips, ka tiesai pašai jāzina strīda izšķiršanā piemērojamais likums un tiesa nav ierobežota tā izvēlē vienīgi ar prasībā norādītajiem, nozīmē to, ka tiesas pienākums ir strīda izšķiršanā piemērot tādu apstākļiem (juridiskajiem faktiem) atbilstošas tiesību normas sastāvu, kurā paredzēta PRASĪBĀ NORĀDĪTO MATERIĀLTIESISKO SEKU iestāšanās."

 

http://at.gov.lv/files/files/skc-108-2017.docx

 

Protams, ka mūsdienu tiesas nevar zināt visus likumus, jo tiesai ir pieejami vien Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti, nevis visas iespējamās materiālo tiesību normas, kas ir piemērojamas individuālu strīdu izšķiršanā.

 

Nav taču iespējams principu iura novit curia attiecināt uz tiesu, ja no lietas apstākļiem izriet, ka lietā piemērojams citas valsts likums. Un vice versa - nevaram prasīt, piemēram, Lietuvas, Lielbritānijas vai Igaunijas tiesai zināt Latvijas likumus, ja likuma prasību vai pušu izvēles dēļ tiesājamies tur pēc Latvijas likumiem.

 

Varbūt beidzot izlīgums, prasības atzīšana un atteikšanās no prasības radīs faktiski identiskas sekas attiecībā uz pierādījumu pārbaudi un nolēmuma motivāciju Civilprocesā? Un varbūt Civilprocesa 96. panta piektā daļa gūs jaunu nozīmi gadījumos, ja atbildētājs tiesu ignorēs (kā tas jau notiek citās demokrātiskās un tiesiskās valstīs)?

 

Likumdevējs priekšnoteikumus tam ir radījis jau vairāk kā pirms 2 gadiem, Civilprocesa likumu papildinot ar 9.1 un 73.1 pantiem (Puses, trešās personas un pārstāvji pārstāvamo vārdā sniedz tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem. Ja lietas dalībnieks sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem, tiesnesis izsaka lietas dalībniekam brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 800 euro).

3
18
komentāri (15)
19 KOMENTĀRI
 
Jurčiks
5. Septembris 2017 / 13:04
0
ATBILDĒT
Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Raksta autors - zv.adv. Šlitke ir pakāsis lietu, ar ko ir dziļi neapmierināts. Lai gan pakāšanas iemesls ir paša nezināšana.

Līdz ar to, kolēģi, lūdzu, uztveriet zv.advokātu rakstus ar zināmu kritiskās domāšanas devu...
Normunds
2. Augusts 2017 / 21:48
7
ATBILDĒT
Tikko kolēģi atsūtīja kārtējo iure novit curia brīnumu - Latgales apgabaltiesas vakardienas lēmumu lietā C12395516 (Mežale, Tabore, Vasiļkovskis).
Pērles - kustamas mantas vērtēšanas eksperts, pienākums pārvērtēt kustamas mantas vērtību, izlemt jautājumu pēc būtības...)
Kabacis
2. Augusts 2017 / 18:24
1
ATBILDĒT
Post scriptum.
Iz raksta
" (..) Nav taču iespējams principu iura novit curia attiecināt uz tiesu, ja no lietas apstākļiem izriet, ka lietā piemērojams citas valsts likums. (..)".

Iz Civilprocesa likuma:
655.pants. Ārvalsts likuma satura noskaidrošana
(1) Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā tiesa noskaidro piemērojamā ārvalsts likuma saturu.
(2) Citos gadījumos tiesa ar Tieslietu ministrijas starpniecību iespēju robežās noskaidro piemērojamā ārvalsts likuma saturu.

Secinājums:
Ārvalsts likuma satura noskaidrošana ir tiesas pienākums. Tas, ka tiesnesim, lai noskaidrotu ārvalsts likuma saturu, ir iespējams pieaicināt ekspertus, neatbrīvo tiesu no pienākuma piemērot ārvalsts likumu.

Tātad, faktiski arī šeit nav izņēmuma no principa, ka tiesa pati piemēro tiesību normas lietā nodibinātajiem apstākļiem.
Normunds Šlitke > Kabacis
2. Augusts 2017 / 20:38
13
ATBILDĒT
Tieši tā - noskaidrot tiesību normas saturu (sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā interpretācija). Taču ne citu tiesību normu piemeklēšana! Turklāt tas nav tiesas pienākums, bet dispozitīva tiesība prasīt palīdzību tiesību normu vienveidīgai interpretācijai.
Turklāt tiesību normas ne vienmēr izdod valstis.
Un ne visas valstis ir leģitīmas.
Max Headroom > Normunds Šlitke
3. Augusts 2017 / 18:46
1
ATBILDĒT
Nesaprotu - tātad tiesa pat gadījumos, kad to pieprasa likums, nedrīkst identificēt un piemērot ārvalsts tiesību normu, ja to neprasa kāda no pusēm? Vai kas bija domāts ar šo komentāru?
Normunds Šlitke > Max Headroom
4. Augusts 2017 / 11:01
9
ATBILDĒT
Ja ārvalstu likums nav spēkā Latvijā un neviens lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz ārvalsts likumu, nav iesniedzis tiesai noteiktā kārtībā apliecinātu tā teksta tulkojumu valsts valodā, tiesa to piemērot nedrīkst, ja vien likumā noteiktajā kārtībā noskaidrojot tiesai iesniegtā ārvalsts likuma saturu, tiesā netiek saņemta atsauce uz citu likumu, kura noteiktā kārtībā apliecināts tulkojums šādi nonāk lietā.
Kabacis > Normunds Šlitke
4. Augusts 2017 / 16:10
1
ATBILDĒT
Jūsu teiktais ir pilnīgā pretrunā visam, ko māca starptautiskajās privāttiesībās.

Tiesas pienākums civiltiesiskajām attiecībām piemērot ārvalsts likumu izriet no kolīziju normām (Civillikuma ievaddaļa, Regulas, utt). Kolīziju normas pašas par sevi vienmēr ir imperatīvas un puses nevar izslēgt to piemērošanu (ir gadījumi, kad puses drīkst vienoties par piemērojamajām tiesībām, bet arī tikai tad, ja kolīziju normas šādu iespējamību pieļauj).

Tātad, ja tiesa konstatē, ka pušu tiesiskajām attiecībām ir piemērojams ārvalsts likums, tad tiesai ir PIENĀKUMS pašai noskaidrot šī likuma saturu, ja nepieciešams vēršoties pie ekspertiem, pārrobežu sadarbības kārtībā ar citām iestādēm utt.
Normunds Šlitke > Kabacis
4. Augusts 2017 / 21:23
6
ATBILDĒT
Ziemeļkorejietis Somālietim Piedņestras republikā uz Dienvidosetijā reģistrētas laivas aizdeva 1 bitkoinu, tagad Somālietis dzīvo Latvijā un tāpēc Ziemeļkorejietis ir cēlis prasību tiesā, ko pamatojis ar Civilprosea likuma 1. pantu un Civillikumu visā kopībumā. Lieta CPL panta 32.1 kārtībā pārsūtīta uz xx rajona tiesu. Arbildētājs paskaidrojumus sniedzis nav. Idejas?
Jurčiks > Normunds Šlitke
10. Augusts 2017 / 12:28
0
ATBILDĒT
Gribi teikt, ka šādā situācijā tiesai būtu izmisumā jānolaiž rokas un jāpiemēro prasītāja norādītais likums?

Nē, draudziņ, tiesai arī šādā situācijā būtu PATSTĀVĪGI melnu muti jāizrokas līdz piemērojamā likuma atrašanai un piemērošanai...
Normunds Šlitke > Jurčiks
10. Augusts 2017 / 13:04
1
ATBILDĒT
Jurčik, anonīmajiem komentētāji neesmu nekāds draudziņš.
Kad tiesai tie likumi jāmeklē - lietu sagatavojot, lietu skatot vai tiesas apspriedes laikā?
Sandis Bērtaitis
2. Augusts 2017 / 18:05
1
ATBILDĒT
Normund, ir būtiski nošķirt principa "iuria novit curia" piemērošanas tvērumu, jo tas neattiecas uz lietas faktisko apstākļu noskaidrošanu. Savukārt ikvienai tiesai (arī civilprocesā) neatkarīgi no lietas dalībnieku izteikumiem un argumentiem par tiesībām ir pienākums noskaidrot piemērojamo tiesību apjomu, saturu un spēkā esību - tas ir principa "iuria novit curia" kodols. Par ārvalsts likuma piemērošanu ir īpatnības, bet tas neatceļ šī principa piemērošanu.
Normunds Šlitke > Sandis Bērtaitis
4. Augusts 2017 / 11:51
4
ATBILDĒT
Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, kurās ietilpst, piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips un tiesības tikt uzklausītam (skat.,SKC-2793/2014). Arī EST atzinusi, ka tiesības tikt uzklausītam ieņem nozīmīgu vietu taisnīgas lietas izskatīšanas organizēšanā (sk. EST 2006.gada 2.maija spriedumu lietā Nr. C-341/04 Eurofood, 66.punktu). Tas nozīmē tiesības izteikties par visiem nozīmīgajiem faktiem un juridiskajiem jautājumiem.
Pienākumam pamatot tiesas nolēmumus ir divkāršs mērķis. Pirmkārt, tam ir jāgarantē, ka tiek nodrošinātas tiesības tikt uzklausītam tiesā, tātad tiesa pietiekami novērtē pušu izteikumus. Tiesības tikt uzklausītam kļūst iluzoras, ja tiesa tikai apspriedes laikā (proti, gala nolēmumā) piemēro tiesību normu, kas nav nekādā hierarhiskā vai sistēmiskā sakarā ar tiesību normām, kuras prasības pamata un priekšmeta pierādīšanai vai iebildumiem uz to ir norādījuši lietas dalībnieki.
Manā ieskatā ar maksimu "iure novit curia" tiek pamatota lielākā daļa man zināmo aplamo tiesu nolēmumu. Ir jau nonācis pat tik tālu, ka pat kasācijas instance "procesuālai ekonomijai" atstāj spēkā spriedumus, kas pamatoti ar aplamām MATERIĀLO tiesību normām, ex oficio pārbaudot pierādījumus lietā un atzīstot, ka pareizo normu pamērošanas gadījumā rezultāts būtu identisks (piem., SKC-97/2016). Kā kasācijas instance to var zināt? Ja lietas dalībnieki būtu cēluši spēkā pilnīgi citas tiesību normas prasības pamata vai priekšmeta pierādīšanai (iebildumiem uz to), otra puse būtu iesniegusi citus pierādījumus vai norādījusi uz šo tiesību normu nepiemērojamību konkrētajam strīdam (iesniedzot jaunus pierādījumus vai norādot uz citām tiesību normām, kas izslēdz šo tiesību normu piemērošanu).

Pēc vispārēja noteikuma valsts pati par sevi nav ieinteresēta, kas uzvarēs divu pušu strīdā. Sabiedrība ir ieinteresēta vienīgi, lai uzvarētu taisnā puse, no kā izriet sabiedriskā interese piešķirt pusēm pilnīgi vienādas tiesības, cita starp, paredzot tiesas pienākumu dot iespēju izteikties arī pretējai pusei, kas garantē sprieduma taisnīgumu un pareizību (sk. sal. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 241.lpp.)
Uzskatu, ka ar pārāk plašu iure novit curia principa piemērošanu tiek pārkāpts sacīkstes princips un lietas dalībnieka tiesības būt uzklausītam. Vai tiešām prasības pieteikumā jānorāda uz viesiem IESPĒJAMIEM atbildētāja iebildumiem? Ko darīt, ja atbildētājs vispār nekam neiebilst - nesniedz paskaidrojumus, neierodas tiesā? Vai, ja lietu skata rakstveida procesā, vienā (piem., TAP) vai (faktiski) pusotrā tiesu instancē (MAP).
Kabacis
2. Augusts 2017 / 17:06
1
ATBILDĒT
Slavenais teiciens ''jura novit curia'' jeb ''tiesa zina likumus'' nozīmē tikai to, ka tiesai ir pienākums pēc savas iniciatīvas lietas faktiskajiem apstākļiem piemērot atbilstošo tiesību normu, arī tad, ja puse uz šo tiesību normu neatsaucas. Princips ''jura novit curia'' civilprocesā ir dogma un man personiski nav gadījies redzēt, ka tiesību zinātnē šis princips tiktu apstrīdēts vai kāds mēģinātu to ierobežot.

Kas attiecas uz puses pienākumu norādīt tiesai uz faktiem, tad vispārīgi var piekrist, ka pusei ir pienākums iesniegt tiesai ziņas par faktiem, kas pamato tās prasījumus vai iebildumus. Tas sasaucas ar romiešu tiesību principu "da mihi factum dabo tibi ius" jebšu ''dod man faktus un es došu tev tiesības''.

Tomēr, ja tiesnesis konstatē, ka lietas dalībnieks, sniedzot ziņas par faktiskajiem apstākļiem, tiesai mēģina "spraust batonus", bet otra puse, piemēram, nezināšanas pēc uz to nereaģē, tad vai tiesai tāpēc vien būtu jābalsta spriedums uz acīmredzamām nepatiesībām?
Normuns Šlitke > Kabacis
2. Augusts 2017 / 19:10
23
ATBILDĒT
Dogma ir zināmu autoritāšu noteikts princips, kas tiek pieņemts par neapstrīdamu patiesību bez saprātīgām diskusijām sabiedrībā (piem., ka zeme ir plakana, ka saule griežas ap zemi). Tas ir ideoloģijas vai ticības sistēmas pamatā un nedrīkst tikt mainīts vai ignorēts bez visas sistēmas paradigmas ietekmēšanas.

Savukārt teiciens "Dod man faktus un es došu tev tiesības" ir provinciālas iedomības un nepamatotas augstprātības izpausme, kam nav vietas mūsdienu sabiedrībā.
Kabacis > Normuns Šlitke
3. Augusts 2017 / 11:10
2
ATBILDĒT
Par teicienu ''dod man faktus un es došu tev tiesības'' (da mihi factum dabo tibi ius) uzzināju klausoties LMU Munich (tiek uzskatīta par Vācijas labāko augstskolu) Civiltiesību un starptautisko privāttiesību katedras vadītāja, profesora, Bavārijas konstitucionālās tiesas tiesneša Stefana Lorenca (Stephan Lorenz) lekcijas (2013.gadā).

Jāatzīst, ne ar pušplēstu vārdu nesaklausīju, ka princips jura novit curia vai teiciens ''dod man faktus un es došu tev tiesības'' tiktu atzīti par vecmodīgiem vai kā citādi apšaubāmiem.

Kaut kā neticās, ka par labāko Vācijas augstskolu uzskatītās LMU Munich viens no vadošajiem profesoriem savās lekcijās studentiem māca ''provinciālas iedomības un nepamatotas augstprātības, kam nav vistas mūsdienu sabiedrībā''.
Normunds Šlitke > Kabacis
3. Augusts 2017 / 20:05
13
ATBILDĒT
Uzskatu, ka dogmām nav vietas mūsdienu sabiedrībā. Esam tās gana atklausījušies no padomju līderiem (Ļeņina, Staļina, Hruščova, Brežņeva, Andropova un viņu līdzskrējējiem).
Dogmatiķi uz sārta ir sadedzinājuši Džordāno Bruno, apspieduši Galileju, smējušies par Koperniku.
Aristotelis nenoliedzami ir ģēnijs un unikāls zinātnieks (viņa atziņa par dabiskajām tiesībām ir mana jurista reliģija), taču tas nepadara visas viņa atziņas (dogmas), piemēram, par zemi kā pasaules centru, par patiesību. Secīgi pat Aristotelis var kļūdīties vai tikt pārprasts. Tāpat var kļūdīties vai tikt pārprasts arī jebkurš cits ģēnijs vai autoritāte – cienījamas universitātes profesors vai augstākās tiesas tiesnesis. Zinātnisks piegājiens autoritātes kā tādas vērā neņem.

Savā visplašākajā formā jura novit curia princips ļauj tiesai pamatot savu lēmumu uz likumiem, kas nav pušu argumentu priekšmets. Tomēr, ņemot vērā pušu tiesības tikt uzklausītam un sacīkstes principu, šī brīvība tiesām civilprocesā nav neierobežota. Tā kā plaša iura novit curia piemērošana civilprocesā var būt pretrunā ar pušu tiesībām izlemt, kas ir tiesvedības priekšmets, vairumā jurisdikciju tiesas parasti uzturas robežās, kas noteiktas procesuālajos rakstos un pušu argumentos. Secīgi, civiltiesību tiesas, neskatoties uz iura novit curia principu, nedrīkst pārsniegt lietas robežas, kā to nosaka lietas dalībnieku prasījumi un iebildumi, pēc būtības.

Tā, piemēram, ja prasība celta par parāda piedziņu un atbildētāja argumenti ir vien par procentu apmēru (parakstoties tiesas sēdes protokolā par parāda atzīšanu tā pamatsummā), tiesa nevar prasību noraidīt pilnībā, publiskos reģistros un pašvaldību mājaslapās atrodot tiesību normas, kas aizdevumus tolaik un tajā vietā vispār nepieļāva.

Un otrādi - nav svarīga advokāta daiļrunība, tiesu mēģinot pārliecināt par tiesību normas saturu, - tiesa pati vislabāk zinās, ko likumdevējs ar šo normu ir domājis.
Max Headroom > Normunds Šlitke
3. Augusts 2017 / 20:34
1
ATBILDĒT
Tā, piemēram, ja prasība celta par parāda piedziņu un atbildētāja argumenti ir vien par procentu apmēru (parakstoties tiesas sēdes protokolā par parāda atzīšanu tā pamatsummā), tiesa nevar prasību noraidīt pilnībā, publiskos reģistros un pašvaldību mājaslapās atrodot tiesību normas, kas aizdevumus tolaik un tajā vietā vispār nepieļāva.
------------------------------------------------
Vai šis būtu jāsaprot tā, ka civiltiesībās imperatīvi aizliegumi patiesībā neeksistē un rīcībspējīgi tiesību subjekti var vienoties par jebko? Respektīvi, ja viens ir pastūmis otram parakstīt līgumu par to, ka tas uz visiem laikiem kļūs par viņa vergu, bet otrs, kaut kādu iemeslu dēļ nezinādams vai ignorēdams, ka verdzība ir aizliegta, apstrīd tikai tiesības pārāk bieži viņu pērt, tiesa nedrīkst šādu līgumu pasludināt par spēkā neesošu un to jāturpina pildīt?
Normunds Šlitke > Max Headroom
4. Augusts 2017 / 10:50
6
ATBILDĒT
Civiltiesībās imperatīvi aizliegumi, protams, pastāv. Taču mainās paradigmas, piemēram, vai kāds ir tiesīgs celt atzīšanas prasību, lūdzot atzīt kādus līguma punktus par spēkā neesošiem, skat., SKC-69/2017: "atšķirībā no Civilprocesa likuma 3.panta redakcijas, kas bija spēkā Latvijā starpkaru laikā, 1998.gada Civilprocesa likumā atzīšanas prasības, kuru mērķis ir konstatēt zināmas tiesiskās attiecības esamību vai neesamību, likumdevējs izvēlējies neiekļaut (sk., SKC-368/2013). Tātad prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību aizskāruma novēršanu." JV šai sakarā pēcāk gan notika diskusija, kur tika aizstāvētas atzīšanas prasības.

Par piemēru ar verdzību un pēršanu. Kā jau norādīju, tiesai tiesību normas jāpiemēro atbilstoši to hierarhijai un arī sistēmiski, teleoloģiski un atbildoši to rašanās vēsturei. Nedomāju, ka tiesai būtu šāda prasība jāpieņem (nav tiesību aizskāruma Civilprocesa likuma 1. pants) vai jāapmierina atzīšanas prasība par līguma punktu spēkā neesamību. Teorētisks jautājums - kurš šajā piemērā ir kreditors, kurš vēršas tiesā, ja debitors nepilda saistību - kas ir ar līgumu uzņemtā saistība?

Ja kāds vērsīsies tiesā prasot izpildīt piespiedu darbu, bet atbildētājs iebildīs tikai "par pārāk biežu iepēršanu", prasība (ja līgums būs slēgts pēc Latvijas likuma) būs pamatota ar Civillikuma 1587. pantu.
Tiesai (ja tā lietu vispār ierosinās, domāju, ka tam nav pamata) būs jānoskaidro šīs normas saturs, vārdu "tiesiski noslēgts līgums" un "izpildīt apsolīto" jēgumu, sistēmiski ar Civillikuma 1., kā arī 1414. un 1415. pantu, kas ir kodols Civillikuma saistību tiesību daļai, hierarhiski piemērojot arī Satversmes 106. panta otro teikumu.
Ja tiesa lietu tomēr ierosinās un puses noslēgs izlīgumu vai atbildētājs prasību par piespiedu darbu daļēji atzīs, sekām būtu jābūt identiskām. Uzskatu, ka tiesai šajā gadījumā ir tiesības piemērot vispārējos tiesību principus (un analoģiju ar Notariāta likuma 40. pantu), tiesvedību izbeidzot (atstājot bez izskatīšanas) bez sprieduma vai lēmuma par izlīguma apstiprināšanu (strīds nav pakļauts tiesai, prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību).

Papildus jānorāda, ka katra likuma kodols (attiecībā uz Civillikumu un LR Satversmi, pirmkārt, to 1. pants) sistēmiski ir piemērojams katram attiecīgā likuma pantam, bet vienīgi tiesību normas iztulkošanai.

Atbildot uz jautājumu par privātautonomijas robežām - protams, puses var vienoties par jebko, taču tiesas aizsardzību aizliegtas vienošanās gadījumā noteikti negūs kreditors vai pat negūs abas puses. Tā, piemēram, nedomāju, ka sievas vienošanās ar vīru par piespiedu darbu vai pat nelielu iepēršanu gultas prieku laikā ir atzīstama par prettiesīgu. Un nedomāju, ka šāda vienošanās bauda tiesas aizsardzību.
Ja vienošanās būs par ko pavisam prettiesīgu (piem., cilvēka prettiesīgu nonāvēšanu, neatļautu ieroču tirdzniecību utml), vienošanās dalībnieki var arī tikt sodīti krimināli vai administratīvi, ja (cita) tiesa secinās, ka vienošanās bija nopietni domāta
Arta Snipe
2. Augusts 2017 / 14:54
17
ATBILDĒT
Citējot klasiķus: ledus ir sakustējies, biedri zvērinātie?

Lai pareizi piemērotu materiālo tiesību normu, atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai tiesai primāri jānoskaidro, vai juridiski nozīmīgie apstākļi (faktiskais sastāvs) ir viens no tiesību normas sastāva gadījumiem (SKC-222/2017).

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka „(..) tiesa še vispirms konstatē, vai prāvnieku (galvenā kārtā prasītāja) uzdotie apstākļi, uz kuriem pamatoti pušu prasījumi, izrādījušies par patiesiem un kādas juridiskas sekas likums saista ar noskaidrotiem apstākļiem.” (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata, Rīga: autora izdevums, 1933, 431.lpp.).

Mūsdienu tiesību doktrīnā, runājot par tiesību normu piemērošanas loģisko shēmu un subsumpciju kā metodi, uzsvērts, ka „Subsumpcija ir izšķiramā dzīves gadījuma juridiski nozīmīgo apstākļu (faktiskā sastāva) detalizēta izvērtēšana, pamatojoties uz tiesību normas sastāva pazīmēm, lai noskaidrotu, vai faktiskais sastāvs ir viens no normas sastāva gadījumiem.” (sk. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums Dr.hab.iur. profesora Edgara Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 26.lpp.).
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākie ieraksti
Arta Snipe
Mikrofons
Augstākā tiesa pārcērt Gordija mezglu
Mikrofons
Tas ir mazs solis tiesai, bet milzīgs lēciens ...
1 komentāri
Arta Snipe
Mikrofons
Tiesnešu tiesības tiesu praksē
1 komentāri
Normunds Šlitke
Mikrofons
Princips iura novit curia Civilprocesā būtu jāpiemēro vien atsevišķu kategoriju lietās
15 komentāri
Armands
Mikrofons
Ilma Čepāne: Ēzeļi lauvas ādā un demokrātija
AUTORU KATALOGS