http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/787369-tiesu_izpilditaja_izsole_atklajas_shema_ka_leti_tikt_pie_labiem_auto
pie ziņas bija viens komentārs par to, ka šī nav shēma, bet gan likuma robs.
Jēdziens „robs” nozīmē kaut ko trūkstošu, kura eksistenci mēs patiesībā sagaidām (sk. Neimanis Jānis. Tiesību tālākveidošana. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 55.lpp.). Likuma robs pastāv, ja likumā, ņemot vērā tā iztulkojumu, nav ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, kaut arī no tiesību sistēmas viedokļa šāds regulējums ir nepieciešams. Citiem vārdiem, likuma robs ir likuma plānam pretēja nepilnība salīdzinājumā ar visu tiesību sistēmu kopumā (sk. Kalniņš Erlens. Tiesību tālākveidošana. Grāmatā: Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normas piemērošanā. Rakstukrājums profesora E.Meļķiša zinātniskā redakcijā. – Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 133.lpp.).
Izšķirami atklātie un aizklātie likuma robi. Likuma robs ir atklāts, ja likumā attiecībā uz noteiktu dzīves gadījumu grupu nav ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, kaut arī šādam regulējumam, ņemot vērā attiecīgā likuma plānu un mērķi, bija jābūt tajā ietvertam. Pastāv sākotnējie un vēlākie likuma robi, atkarībā no tā, vai robs pastāvējis jau likuma pieņemšanas brīdī, vai radies vēlāk. Starp sākotnējiem robiem izšķirami apzinātie un neapzinātie likuma robi.
Neapzināts likuma robs rodas, ja likumdevējs, pieņemot likumu, „nav pamanījies” noregulēt kādu tiesiski nozīmīgu gadījumu grupu vai arī maldīgi uzskatījis jau par noregulētu likumā. Ja likumdevējs būtu apzinājies šāda likuma roba esamību, viņš būtu ietvēris atbilstošu tiesisko regulējumu likumā. (Sk. Kalniņš Erlens. Tiesību tālākveidošana. Grāmatā: Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normas piemērošanā. Rakstukrājums profesora E.Meļķiša zinātniskā redakcijā. – Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 142.lpp.).
Protams, regulējuma neesamība var būt arī ar nolūku. Tad tas pamatojas uz apzinātu un gribētu likumdevēja lēmumu, kurš izteikts arī bez kategoriskas pavēles tā, ka pastāv nobeigts regulējums un likuma papildināšana ir nepieļaujama. Proti, likumdevējs apzināti nav regulējis likumā faktisko gadījumu, jo šis faktiskais gadījums nedrīkst ierosināt tiesiskās sekas. Tādēļ jāpārbauda, vai pastāvošā nepilnība atbilst likumdevēja, respektīvi, likuma plānam, vai tātad likumdevējs ir noraidoši izšķīries par neregulēšanu un jautājumu par to ir nodevis no tiesībām brīvajā telpā. Turpretim, ja pastāv likuma plānam neatbilstoša un tādējādi likuma plānam pretēja nepilnība un likumdevējs nav sniedzis nekādus paskaidrojumus par strīdīgo gadījumu, tad tiesneša veikta likuma papildināšana nav pretrunā likuma plānam. (Sk. Neimanis Jānis. Tiesību tālākveidošana. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 63.-64.lpp.)
Tad nu jautājums kādam gudrākam -
ja likumdevējs jau skaidri pateicis, ka norma tiek labota, lai šādu "shēmu" vairs nepieļautu, vai tiešām ZTI ir tiesības "akli bliezt tālāk" un šo "shēmu" pieļaut?
Varbūt ir kādas idejas, kā tiesību normas sapratīgi piemērojot, varētu nepieļaut šādu "shēmu" turpināšanu, esošā regulējuma ietvaros?