Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 11. jūlijā apturēja tiesvedību divās lietās, kurās brīvības atņemšanas iestādēs esošām personām atteikts pieņemt viņu pieteikumus Administratīvajā rajona tiesā, jo likums neparedz tiesības pārsūdzēt tiesā Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana (pārvietošana uz augstāku soda izciešanas režīma pakāpi). Augstākā tiesa nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21 panta piektās daļas, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesvedība abās lietās apturēta līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.
Lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai Augstākā tiesa norāda, ka brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmums, ar kuru tiek atteikts virzīt ieslodzītā iesniegumu par soda izciešanas režīma mīkstināšanu izskatīšanai brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijā, kā arī izvērtēšanas komisijas lēmums atteikt soda izciešanas režīma mīkstināšanu, būtiski ierobežo ieslodzītā tiesības uz privāto dzīvi, kuru aizsardzība atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu nodrošināma taisnīgā tiesā. Tomēr saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21 panta pirmo daļu šie lēmumi var tikt apstrīdēti Ieslodzījuma vietu pārvaldē, bet attiecīgais Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums saskaņā ar minētā panta piekto daļu nav pārsūdzams.
Augstākās tiesas ieskatā, minēto brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka un izvērtēšanas komisijas lēmumu pārskatīšana vienīgi Ieslodzījuma vietu pārvaldē nenodrošina ieslodzītajam viņa tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.
Lēmums, ar kuru tiek mīkstināts ieslodzītā soda izciešanas režīms, piešķir ieslodzītajam papildu tiesības, taču, Augstākās tiesas ieskatā, tas nenozīmē, ka soda izciešanas režīma mīkstināšana ir privilēģija. Ieslodzītā virzība brīvības atņemšanas sodu progresīvās izpildes sistēmas ietvaros nodrošina, ka ieslodzītais netiek nesamērīgi izolēts un atsvešināts no savas ģimenes un sabiedrības kopumā.
Tādējādi, lai arī ieslodzītā soda izciešanas režīma mīkstināšana sniedz ieslodzītajam noteiktu labumu, primāri soda izciešanas režīms tiek mīkstināts, lai sasniegtu brīvības atņemšanas soda mērķi – soda diferencēšanu atbilstoši ieslodzītā personībai un resocializācijas pakāpei, lai veicinātu ieslodzītā tālāku resocializāciju un veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas, kas pēc būtības ir arī sabiedrības interesēs.
Attiecīgi soda izciešanas režīma mīkstināšanas rezultātā ieslodzītajam piešķirtās tiesības nav papildu privilēģija, un ieslodzītajam, ja viņš uzskata, ka pastāv visi tam nepieciešamie priekšnoteikumi, ir subjektīvās tiesības prasīt soda izciešanas režīma mīkstināšanu.
