Neatkarīgi no tā - persona strādā valsts vai privātajā sektorā, ikvienam pienākas četru nedēļu apmaksāts atvaļinājums, ja nepārtraukti pie darba devēja ir nostrādāts vismaz pusgads. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Juridiskās fakultātes docente Inga Kudeikina skaidro, vai darbinieks atvaļinājumā var arī neiet; kuram ir priekšroka atvaļinājumā doties vasarā, ja uz to pretendē vairāki kolēģi; kam pienākas neapmaksāts atvaļinājums un papildatvaļinājuma dienas un vai darba devējs var piespiest ņemt bezalgas atvaļinājumu.
Darbiniekam atvaļinājums ir jāizmanto kalendārā gada ietvaros, un naudas kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu nemaksā. “Neizmantotās atvaļinājuma dienas uzkrājas un tiek pārceltas uz nākamo gadu, tomēr jāņem vērā, ka atvaļinājumu var pārcelt tikai uz gadu un tikai divas no četrām paredzētajām nedēļām,” skaidro RSU docente I. Kudeikina. Atvaļinājuma dienas nepārceļ nepilngadīgiem darbiniekiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā, līdz bērns sasniedz gada vecumu, vai, ja sieviete baro bērnu ar krūti, visā barošanas laikā, bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam.
Piešķirot atvaļinājumu, darba devējam pēc iespējas jāņem vērā darbinieka vēlmes un vajadzības. Vēlams visas atvaļinājuma nedēļas piešķirt pēc kārtas un tikai izņēmuma gadījumā atvaļinājumu var dalīt, bet arī šādā gadījumā vienai atvaļinājuma daļai jābūt nepārtraukti vismaz divas nedēļas ilgai. Vasarā, kad atvaļinājumu vēlas izmantot vairākums darbinieku, priekšroka ir:
- darbiniekiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, un
- darbiniekiem, kuriem ir bērns līdz trīs gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam.
Ir īpaši aizsargāta darbinieku grupa, kurai saskaņā ar likumu pienākas papildu atvaļinājums:
- darbiniekiem, kuru aprūpē ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, – trīs darba dienas;
- darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, – ne mazāk kā trīs darba dienas;
- darbiniekiem, kuru aprūpē ir mazāk par trim bērniem vecumā līdz 14 gadiem, – ne mazāk par vienu darba dienu.
“Darbinieks un darba devējs koplīgumā vai darba līgumā var vienoties arī par citiem apstākļiem, par kuriem darbiniekam piešķirams ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, piemēram, par darbu maiņās, par ilggadēju darbu,” piebilst I. Kudeikina. Darbiniekam ir tiesības arī uz atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Šādu atvaļinājumu var piešķirt darba devējs tikai pēc darbinieka pieprasījuma. Darba devējam nav tiesību uzstāt, lai darbinieks izmanto atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas.
“Vēlētos uzsvērt, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir cilvēka pamattiesības, kas ir garantētas gan starptautiskajos tiesību aktos, gan Latvijas Republikas Satversmē. Savukārt kārtību, kādā tiesības uz atvaļinājumu tiek realizētas, nosaka Darba likums. Līdz ar to aicinātu gan darba devējus, gan darbiniekus ļoti rūpīgi izturēties pret atvaļinājuma piešķiršanu un tā kārtību,” nobeigumā uzsver RSU docente I. Kudeikina.