Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 20. jūlijā atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pienākuma uzlikšanu Uzņēmumu reģistram ierakstīt pieteicēju – reliģisko organizāciju "Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca" – reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Augstākā tiesa spriedumā vērš uzmanību uz faktu, ka pietecēja pieteikumā tiesai un apelācijas sūdzībā vairākkārt bija norādījusi uz to, ka Reliģisko organizāciju likumā noteiktās prasības neatbilst augstāka juridiskā spēka normām, kā arī to, ka, atsakoties reģistrēt pieteicēju kā baznīcu, ir ierobežotas Satversmē noteiktās pamattiesības.
Augstākā tiesa spriedumā uzsvēra, ka pamattiesību ievērošana un aizsardzība ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts stūrakmeņiem. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm. Līdz ar to tiesai vienmēr pēc savas iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude, kā arī jāsniedz savi apsvērumi par pieteicēja argumentiem par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Ja tiek konstatēts, ka piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei, tiesai ir pienākums iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai.
Lieta Augstākajā tiesā nonāca ar reliģiskās organizācijas "Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca" kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-23/2018; A420410213).
Pieteicēja, reliģiskā organizācija "Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca”, uzskata, ka organizācija nav jauna reliģiska organizācija. Tā esot reģistrēta Latvijas Republikā jau pirms 1940. gada, no 1936. gada tā kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles Patriarhātu. Vispasaules Konstantinopoles Patriarhāts ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem. Vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pēcteči esot uzsākuši tās juridiskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu, taču tā atteikta. Pieteicējas ieskatā, valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas Pareizticīgo Baznīcu, kura saistīta ar Maskavas Patriarhātu. Pieteicēja lūdz tiesu ņemt vērā, ka jau 1996. gada 13. novembrī Latvijas Pareizticīgās Autonomās Baznīcas draudzes bija iesniegušas dokumentus par garīgi kanoniskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu. Pieteicējas ieskatā, uz Latvijas Pareizticīgo Autonomo Baznīcu nevar attiecināt prasību, kas attiecas uz jaunām baznīcām, proti, ka desmit gadus katru gadu jāpārreģistrē vismaz desmit draudzes, pirms tiek atļauts reģistrēt baznīcu.
Augstākā tiesa pērn jūlijā bija apturējusi lietā tiesvedību un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā. Lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai Augstākā tiesa norādīja, ka ierobežojums, kas liedz desmit draudzēm tiesības izveidot baznīcu, paredzot tām desmit gadu pārreģistrācijas periodu, nesamērīgi ierobežo to tiesības uz reliģijas brīvību un biedrošanās brīvību. Turklāt Augstākā tiesa konstatēja, ka, tā kā šobrīd jau ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā Baznīca, arī tas šobrīd liedz pieteicējas reģistrāciju. Proti, likums atļauj tikai vienas baznīcas izveidošanu konfesijas ietvaros, taču arī šis ierobežojums ir nesamērīgs, kā arī nepamatoti paredz atšķirīgu attieksmi pret dažādām reliģiskām organizācijām vienas konfesijas ietvaros.