Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 19. septembrī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju pieteikums par Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta lēmuma atcelšanu, izslēdzot pieteicējus no reģistra sociālās palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai. Augstākā tiesa spriedumā atzina, ka apgabaltiesa, novērtējot pierādījumus, nav pieļāvusi procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas būtu noveduši pie lietas nepareizas izspriešanas.
Lietā ir strīds par to, vai departaments pamatoti izslēdza pieteicējus – trīs cilvēku ģimeni – no reģistra sociālās palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai sakarā ar to, ka pieteicēji atteicās no vismaz trim dzīvojamo telpu īres piedāvājumiem.
Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 16. panta pirmā daļa noteic, ka dzīvojamai telpai, kas tiek izīrēta šajā likumā noteiktajā kārtībā, jābūt dzīvošanai derīgai. Savukārt šā likuma trešā daļa noteic, ka dzīvošanai derīga dzīvojamā telpa ir apgaismojama, apkurināma telpa, kas piemērota cilvēka ilglaicīgam patvērumam un sadzīves priekšmetu izvietošanai un atbilst Ministru kabineta noteikumos paredzētajām būvniecības un higiēnas prasībām. Identiska norma ir iekļauta arī likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2panta piektajā daļā.
Pieteicēji, pirmkārt, uzskatīja, ka pašvaldības piedāvātās dzīvojamās telpas nebija atbilstošas minētajām likuma prasībām, jo tajās bija nepieciešams veikt kapitālo remontu. Šajā saistībā lietā tika noskaidrots, ka pašvaldības piedāvātajos dzīvokļos nav bijusi nepieciešamība nomainīt nolietojušos būves nesošos elementus vai veikt tādus funkcionālus vai tehniskus uzlabojumus, kuru veikšanai būtu nepieciešams būvvaldē iesniegt attiecīgus dokumentus. Ja tādi apstākļi būtu konstatējami, tas raksturotu būves atjaunošanas nepieciešamību un attiecīgi arī izīrētāja (kas konkrētajā gadījumā ir pašvaldība) atbildību patstāvīgi veikt šos darbus, kā to paredz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 40. panta otrā daļa. Līdz ar to, Augstākās tiesas ieskatā, lai arī ir pašsaprotama pieteicēju vēlme dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē, tomēr pieteicēju vispārēja neapmierinātība ar piedāvātajos dzīvokļos esošo sienu, grīdu vai griestu kvalitāti, kā arī santehniku pati par sevi vēl neraksturo to, ka šie dzīvokļi nav bijuši pastāvīgai dzīvošanai derīgi likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 16. panta izpratnē.
Tāpat, pieteicēji uzskatīja, ka pašvaldībai, ņemot vērā viņu ģimenē esošo cilvēku skaitu, vajadzēja piedāvāt izīrēšanai tādus dzīvokļus, kuros bija vairāk kā divas istabas.
Lai arī Augstākā tiesa atzina, ka, piedāvājot pieteicējiem izīrēšanai divistabu dzīvokli, nav konstatējama neatbilstība Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija saistošo noteikumu Nr. 153 „Par reģistrācijas un palīdzības sniegšanas kārtību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 57. un 58. punkta prasībām, kas nosaka to, cik iespējami lielu dzīvokli (istabu skaita ziņā) pašvaldība var piedāvāt ģimenei, ņemot vērā tajā esošo cilvēku skaitu, vienlaikus Augstākā tiesa spriedumā vērsa uzmanību, ka pietiekama dzīvojamā platība ir svarīgs mājokļa kvalitāti raksturojošs elements. Proti, šajā saistībā, lai raksturotu mājsaimniecību pārapdzīvotības jautājumu, Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat) ir izstrādājis kritērijus minimālā istabu skaita noteikšanai mājsaimniecībā, par pamatu ņemot vērā personu vecumu, dzimumu un viņu sasvstarpējo saikni. Atbilstoši šai metodikai mājsaimniecību par pārapdzīvotu uzskata, ja, piemēram, persona, kura sasniegusi 18 gadu vecumu (izņemot pieaugušo pāri), netiek nodrošināta ar atsevišķu istabu. Tādējādi, aplūkojot lietā esošo situāciju no pārapdzīvotības perspektīvas, var secināt, ka pieteicējiem tika k piedāvāts izīrēšanai tāds dzīvoklis, kas saskaņā ar šiem kritērijiem atbilst pārapdzīvotas mājsaimniecības pazīmēm. Tomēr, kā norādīja Augstākā tiesa, ir jāpatur prātā tas, ka minētie kritēriji pirmām kārtām ir noteikti, lai statistikas nolūkos būtu iespējams apkopot un sniegt datus, nevis lai dalībvalstīm noteiktu juridiski saistošus priekšrakstus. Tādējādi minētais apstāklis konkrētajā gadījumā nevar mainīt tiesas iepriekš izdarīto secinājumu par to, ka lietā nav konstatējama neatbilstība saistošo noteikumu Nr. 153 57. un 58. punktam. Augstākās tiesas ieskatā, minētie apsvērumi par mājsaimniecību pārapdzīvotību būtu ņemami vērā, pašvaldībai tiecoties pilnveidot sociālās palīdzības sniegšanu dzīvokļa jautājumu risināšanā.
