ŽURNĀLS

Atbilstoši vispārīgajam tiesisku darījumu formas brīvības principam, kas izteikts Latvijas Republikas Civillikuma (saīsināti — CL) 1473.pantā, darījumu forma ir atkarīga no darījuma dalībnieku ieskata. Tikai likumā noteiktos izņēmuma gadījumos noteiktas formas (rakstiskas, notariālas u.c.) neievērošana var būt par šķērsli tiesiska darījuma 1) spēkā esamībai (sk. CL 1475., 1484., 1486.p., 1489.p.) vai arī šā darījuma 2) izpildāmībai (sk. CL 1487., 1478., 1479.p.).

Tiesiska darījuma rakstiskas formas nepieciešamība var būt noteikta gan ar darījuma dalībnieku vienošanos, gan ar likumu (CL 1482.p.). Atbilstoši CL 1483.pantam, "likums prasa rakstisku formu: 1) kā zināmu darījumu būtisku sastāvdaļu; 2) taisot darījumu 1474.pantā minētajās iestādēs vai pie tur minētajām amatpersonām; 3) kad tas jāieraksta zemesgrāmatās; 4) kā nosacījumu prasības tiesībai uz darījuma pamata". Attiecībā uz minētā panta 1.–3.punkta pareizu izpratni līdz šim nav radušās nopietnas šaubas, bet to pašu nevarētu teikt par šā panta 4.punkta izpratni. Ņemot vērā minētā punkta visai plašo formulējumu, kas tādējādi var radīt (un arī ir radījis) pārpratumus, būtu nepieciešams noskaidrot šī priekšraksta patieso jēgu un piemērošanas robežas. Tas dotu arī iespēju kliedēt varbūtējās šaubas un neskaidrību CL 1483.panta 4.punkta piemērošanā tiesu praksē.