Līdz 1998. gadam Satversme expressis verbis nenoteica, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Atzīstot to par tehniski labojamu kļūdu, Saeima grozīja Satversmes 4. pantu un līdzās normai par valsts karogu noteica, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.
Saeima grozīja arī Satversmes 77. pantu, pirmkārt, valsts konceptuālo pamatu (līdz grozījumiem – Satversmes 1., 2., 3. un 6. pants) arī tiešā veidā papildinot ar latviešu valodu (Satversmes 4. pantu), otrkārt, papildu aizsardzību jeb kvalificētu grozīšanas kārtību noteica arī konceptuālā pamata grozīšanas mehānismam (Satversmes 77. pants). Saeima piešķīra šīm tiesību normām augstāko juridisko spēku, līdz ar to Saeimas izdarītie grozījumi šajos pantos iegūst spēku tikai tad, ja tie apstiprināti tautas nobalsošanā.
Daži tiesību zinātnieki kritiski izteicās par to, ka arī 1998. gadā netika rīkota tautas nobalsošana par Satversmes 4. un 77. panta grozīšanu. Kvalificētai grozīšanas kārtībai jābūt ne tikai pašu aizsargāto pantu grozīšanas gadījumos, bet arī paplašinot konceptuālo pamatu, pievienojot jaunas normas.
Pēc 14 gadiem, iespējams, šis trūkums ir kaut daļēji labots. Šā gada 18. februārī lielākā daļa tautas apstiprināja, ka tā nevēlas citu valsts valodu kā vien latviešu. Referendums apliecināja, ka latviešu valodai ir ekskluzīvas tiesības Latvijas Republikā un tā ir konceptuāla šīs valsts vērtība. Tomēr, lai arī dažādu motīvu dēļ, šajā pašā tautas nobalsošanā ievērojama daļa pilsoņu pieļāva arī citas oficiālas valsts valodas iespējamību.
Sākotnēji likās, ka referendums būs pietiekami spēcīgs grūdiens, lai sāktos publiska un visaptveroša diskusija par Latvijas Republikas konstitucionālajām vērtībām, un tiks organizēti pasākumi to stiprināšanai. Diemžēl šobrīd tā jau ir pazaudēta iespēja. Jo līdz ar referenduma rezultātu paziņošanu valsts un sabiedrība atkal ieslīga "izšķirtā viedokļa izraisītā dziļā snaudienā" (Dž. Mills).
Šāda attieksme ir tuvredzīga, jo attīstības demokrātijās, kāda ir Latvija, par valsts konstitucionālajām vērtībām jādiskutē ik dienu. No viedokļu dažādības nav jābaidās. Diskusijas neturpināšana un citādu viedokļu neuzklausīšana nemazina pretestību. Turklāt bez pastāvīgas diskusijas tiek aizmirsts ne vien konstitucionālo vērtību pamatojums, bet visai bieži arī nozīme. Cilvēki labākajā gadījumā godās Satversmes vērtību skanējumu, bet ne tā saturu. Jau šobrīd diemžēl vārdi "demokrātija" un "tiesiskums" sabiedrībā nereti raisa nenopietnu sejas grimasi.
Tomēr kopējo vērtību jēgu sabiedrība var apzināt un izprast tikai aktīvā diskusijā. Kad cilvēks tikai pasīvi uzklausa kādu viedokli, tad tas, visticamāk, nekļūst par viņa pārliecību.
Tādējādi var gadīties, ka konstitucionālās iekārtas vērtības pastāv Satversmē, tomēr ārpus cilvēka. Pārāk daudz domāt un diskutēt par lietām, kas svarīgas neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts pastāvēšanai un tās iedzīvotāju saskaņai un labklājībai, nav iespējams.