ŽURNĀLS Tiesību politika

Mēģināšu pavisam īsi, jo savu viedokli jau esmu izteicis plašāk iepriekš :) Joprojām uzskatu, ka tiesas un juridiskā doma varēja/var šo lietu atrisināt (cits jautājums ir par biklumu/ātrumu). Interesentiem ieteiktu palasīt Saeimas stenogrammas (pie visiem lasījumiem), lai saprastu, kur ir/bija problēma un kā jau Baraks Osama minēja - patērētāji un ātrie kredīti un tāpēc CL nebija jāgroza. Stenogrammās labi redzams, ko kurš saka, ko domā, kā melo utt. + galvenais ir skaļi nokliegties - skolotājs, sētnieks utt. paņēma kredītu utt. :)

No jums sanāktu labs politiķis, PR speciālists vai profesionāla sporta kluba treneris. Tie lieliski pieprot uz pavisam konkrētiem jautājumiem atbildēt ar vispārīgām frāzēm, ideālā gadījumā - ar pamācošu, visgudru pieskaņu (šajā gadījumā tāds viegli slēpts mājiens, ka man esot švaki ar taisnīguma izpratni?). Es uzskatu, ka norāde uz iespējamo juridiskās tehnikas brāķi ir pamatota, jo pēc savas pieredzes spriežu, ka nospiedoši lielākais līgumsodu problēmu un traģēdiju kopums ir saistīti ar patērētāju līgumiem. Ja tā patiešām ir, vai tad pareizāk nebūtu ievērot likumu jaunrades vadlīnijas un grozīt regulējumu tieši problemātiskajās sfērās, bet praksē nepieciešamības gadījumā konkrēti pārbaudot, vai nenotiek patērētāju tiesību pārkāpumi, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana u.tml.? Izvēlēties lētāko un/vai ātrāko un/vai primitīvāko risinājumu sistēmiski un juridiski pareizākā risinājuma vietā - tas diemžēl Latvijas tiesību jaunradē nav nekas jauns. Bet varbūt jau šobrīd problēmām eksistē risinājumi, tikai tiesību piemērotāji neprot vai neuzdrošinās tos izmantot? Par to visu, ja grib, dažādu viedokļu pārstāvji var lietderīgi padiskutēt pēc būtības un gūt no komentāriem kādu labumu. Neizskatās, ka jums šāda iespēja interesē.

Diemžēl taisnīguma izjūtu nevienam nevar palīdzēt apgūt. tā atnāk pati, ja atnāk... Savukārt spēja just taisnīgumu sevī iemieso gan dzīves pieredzi, gan tās laikā uzkrātās zināšanas un izpratni par lietu kārtību pasaulē.

Starp citu, šādu tirgu rada tieši tie bezatbildīgie muļķi, kuri parakstās nelasot līgumu, tādējādi radot pieprasījumu pēc kredītiem. Nebūtu pieprasījuma, bankām nāktos iet pretī klientiem. Un vēl - kāpēc nepietiek ar pašreizējo CL regulējumu, ka nesamērīgu līgumsodu var samazināt?

Nu apskaidrojiet man, nejēgam, kādēļ jums ir jāslēdz līgums, ja jūs nepiekrītat tā noteikumiem? Bez demagoģijas, lūdzu!



\"Arguments\" par Torgāna kunga briedumu - bērnišķīgs...

Tik ilgi gaidīt kaut kā negribas. Varbūt palīdzēsiet gūt apskaidrību ātrāk?

Kad sasniegsiet Torgāna kunga briedumu, tad atbilde iekritīs pašam rokās!!!

Bet ja problēma ir nesamērīgajos līgumsodos, kas it kā tiekot uzspiesti patērētājiem, kādēļ jāgroza Civillikums, nevis speciālās patērētāju, kredītiestāžu u.c. tiesību normas, kurās jau tagad paredzēti noteikti līgumu brīvības ierobežojumi (tajā skaitā arī par līgumsodiem - PTAL 6.p.3.d.4.p.)? Civillikums taču attiecas uz daudz plašāku tiesisko attiecību jomu. Profesors Torgāns un viņa domubiedri acīmredzot uzskata, ka lielus līgumsodus vienmēr kāds kādam uzspiež un līdzīgu pušu starpā tādi principā nav iespējami. Labprāt uzzinātu, ar ko šāds viedoklis ir pamatots.

Abpusējā griba bankas un klienta līgumā ir muļķības.

Kad pēdējo reizi aktīvie līgumsodu aizstāvji ir personīgi diskutējuši ar jebkuras bankas juristiem par bankas piedāvātā standartveida līguma nosacījumu maiņu?

Pamēģiniet, ja naivi domājat, ka šajā procesā puses ir vienlīdzīgas.

Un tad pamēģiniet Latvijas ierobežotajos apstākļos atrast citu, labāku bankas piedāvājumu!

Apgalvot, ka šeit tirgus kaut ko sakārtos, ir tas pats, kas, piemēram, nekontrolēt sabiedriskās ēdināšanas higiēnu ar saukli - tie, kas būs saindējušies un nomirs, būs biedinājums citiem, kas uz attiecīgo ēstuvei vairs neies, un tā bankrotēs, tādējādi tirgus visu pats būs noregulējis.

Bravo profesoram Torgānam par drosmi šo līgusmodu jautājumu beidzot sakārtot!

Kā juristam.. bieži vien likumi fiksē faktiskās vai kādam vēlamās tiesiskās attiecības. Kosmiskie banku līgumsodu procenti un to piedziņa (neiespējami piem., Francijā vai Vācijā) ir vājāk aizsargātās ligumslēdzējas puses, valsts sankcionēta, aplaupīšana. Protams var ģenerēt diskusiju par Krimināllikuma 176.pantu, taču tā būtu novirzīšanās no būtības.



Ja vadās no Jūsu loģikas, tad valstij vispār nav jānodarbojas arī ar citu bezatbildīgu ļautiņu aizsardzību - vienroku invalīdu, kurš pats roku iegrūda iekārtā, bezdarbnieku, kurš neparedzēja, ka inženieriem nebūs darba, pensionāriem, kuri bezatbildīgi nenodrošināja savas vecumdienas utt.

Vēlētos piebilst, ka valsts pēc savas būtības nozīmē kolektīvo atbildību par noteiktu valstiesisko jautājumu loku.

Citāts: \"Tapāt kā laupītājs savu ieroci banka liek priekša savu standarta līgumu ar saviem vispārīgiem noteikumiem un aizņēmējam. Citās bankās noteikumi nav krāsi atšķirīgi. Tāpēc „abpusēja griba” sanāk kā pie laupīšanas – arī cietušajam taču bija iespēja aktīvi pretoties un pārveidot laupīšanu slepkavībā mantkārīgā nolūkā.\"

===========



Uz banku arī ar varu aizveda?

A.S. nav taisnība. Tapāt kā laupītājs savu ieroci banka liek priekša savu standarta līgumu ar saviem vispārīgiem noteikumiem un aizņēmējam. Citās bankās noteikumi nav krāsi atšķirīgi. Tāpēc „abpusēja griba” sanāk kā pie laupīšanas – arī cietušajam taču bija iespēja aktīvi pretoties un pārveidot laupīšanu slepkavībā mantkārīgā nolūkā.

A.S. taisnība - līgumsods drīzāk velk uz krāpšanas,ne laupīšanas pusi.Bet smieklīgi vienalga ir tikai tai vienai pusei.

Juristam tā kā nevajadzētu jaukt līgumsodu ar laupīšanu. Līgumsods tiek nodibināts ar abpusēju gribas izteikumu, laupīšana - ar vienpusēju :) Šādi neveiksmīgi epiteti padara ideju smieklīgu.



Ja godīgi, tad īsti nesaprotu, kam šādas izmaiņas ir nepieciešamas. Jau pašreizējais CL regulējums ļauj samazināt nesamērīgus līgumsodus, Maksātnespējas likums ļauj līgumsodu pieaugumu apturēt... Kur problēma? Vienīgā problēma rodas tiem, kuri sagrābjas kredītus, uzņemas līgumsodus un pēc tam negrib pildīt savas saistības. Vai valstij būtu jānodarbojas ar šādu bezatbildīgu ļautiņu aizsardzību?

, kas Tu esi, Sesk?

Līgumsods un procenti 12800 apmērā.

Ak, tu saldais Jēzuliņ!

Varbūt varam satikties?

Neesmu jurists, bet mazā cilvēka vēl mazākā tiesiskā apziņa teic man priekšā, ka līgumsoda institūta patvarīga grozīšana kropļo vispārējo Civillikuma nojēgu un privāttiesiskās attiecības kopumā.

Fakti no manas biogrāfijas:

1998.gadā Valsts piešķīra studiju kredītu, kopsummā Ls 1400;

kredītu neatmaksāju, jo nestrādāju un nebija līdzekļu;

Valsts Izglītības un zinātnes ministrijas personā vērsās ar prasību tiesā par pamatsummas Ls 1400 piedziņu, līgumsoda un procentu piedziņu Ls 12800 apmērā;

šķiet 2011.gadā stājās spēkā grozījumi MK noteikumos, ka līgumsods nedrīkst pārniegt 100%, Valsts grozīja prasījumu un faktiski tika apzagta, jo tagad uzturēja kopējo prasījumu tikai vairs par aptuveni Ls 3400 summu;

tā kā tiesvedība joprojām turpinās un gala tai neredz, nav skaidra atbilde uz jautājumu - vai Valsts netiks apzagta vēlreiz, ja līgumsoda apmērs nedrīkstēs pārsniegt 10% apmēru?

Kā likumpaklausīgs pilsonis esmu pret Valsts apzagšanu un pieļauju, ka minētajā piemērā uzskatāmi tiek parādīta shēma, kāda tiek realizēta nolūkā aplaupīt Valsti un kreditorus kopumā.

Līgumsodus jau sen vajadzēja ierobežot.

Šobrīd ir situācija, kad vēlas aizliegt laupīšanu pēc izlaupīšanas izdarīšanas :) taču izlaupītājam vēl liekas, ka kaut kas ir palicis nepaņemts, tādēļ gribās pavilkt kādu laiciņi :)))

Bet nu, ja Saeima par kaut ko tādu nobalsotu, tad Vienotība momentāli izjuktu, tādēļ ticiet man, šobrīd nekas vēl nemainīsies :)