Likumdevēja gribas noskaidrošana un tās nozīme mūsdienu tiesiskajā sistēmā ir būtisks un tai pašā laikā padziļināti neizpētīts jautājums. Likumdevēja griba kā viens no tiesību normu interpretētāju palīglīdzekļiem ir vērā ņemams, nonākot pie tiesību normu iztulkošanas. Tiesību zinātnē viedokļi atšķiras par to, vai likumdevēja griba ir nozīmīga, interpretējot un piemērojot tiesību normas. Līdz ar to autore uzskata, ka likumdevēja griba ir nozīmīga, bet ne visiem saprotama un izmantojama praksē. Likumdevēja gribas nozīmīgums mūsdienu tiesiskajā sistēmā nav viennozīmīgi definēts un izprasts. Tieši šī iemesla dēļ autore pievērsīsies iepriekš minētajiem aspektiem, lai tēmā ieinteresētās personas spētu uztvert likumdevēja gribas jēdziena būtību un nozīmi.
Likumdevēja gribas jēdziens
Jautājuma pētīšana sākama ar likumdevēja jēdziena noskaidrošanu. Tiesību normu iztulkošanas kontekstā likumdevējus var nosacīti iedalīt primārajos likumdevējos, kuru likumdošanas tiesības nosaka Satversme (Saeima un Latvijas pilsoņu kopums), un sekundārajos likumdevējos, kuriem likumdošanas tiesības ir deleģējis primārais likumdevējs (Ministru kabinets, pašvaldību domes un autonomās iestādes). Taču autore uzskata, ka būtiski ir nodalīt Saeimu kā likumdevēju un Saeimu kā institūciju. Tikai vienā gadījumā Saeima pauž likumdevēja gribu. Saeima kā institūcija ir visu personu kopums, kas nodarbināts institūcijā.
Tātad par likumdevēju var uzskatīt visus tos, kuri ir piedalījušies likumdošanas procesā, ja likumdevēja jēdzienu skatās paplašināti un piepilda to ar saturu, kurā ietilpst iepriekš uzskaitītās personas un institūciju kopums.
"Likumdevējs ir un paliek patstāvīgs savas gribas formulēšanā, un likumdevējs, protams, paliek arī atbildīgs par visiem saviem lēmumiem neatkarīgi no tā, kurš subjekts iesniedza sākotnējo projektu."1 No tā izriet, ka likumdevējs Saeimas personā materializē citu subjektu iesniegtos projektus likumu formā. Saeima, pieņemot likumprojektu bez grozījumiem, pauž savu gribu caur pieņemto likumprojektu.
Jāpiezīmē, ka tiesību normu iztulkošana balstās uz saprātīgā likumdevēja fikciju, proti, lai būtu iespējama iztulkošana, kas ir nepieciešama, noskaidrojot likumdevēja gribu, tiek pieņemts, ka likumdevējs ir saprātīgs. Proti, tam, pieņemot normu, ir bijis kāds apzināts nolūks, un visas normatīvā akta normas ir izkārtojamas pareizā, loģiskā, saskanīgā un pilnīgā sistēmā. Gadījumos, kad realitāte atšķiras no šī ideāla, tiesību normu piemērotāji iegūst tiesības iztulkot attiecīgo normu, atsaucoties uz saprātīgo likumdevēju. Tas ir pieļaujams gandrīz vienmēr, ja vien reālā likumdevēja griba nav pausta tik nesaprātīgi skaidri, ka pieņēmums par likumdevēja saprātīgumu nav iespējams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
