Dzīvojamo telpu īres tiesiskās attiecības vienmēr regulē speciālās tiesību normas, jo mājoklis ir viena no primārajām cilvēka vajadzībām.
Vēsturiski īres tiesības attīstījās no nomas tiesībām (galvenā atšķirība no nomas – "raksturīgais pie īres, ka viņas objekts kā tāds nedod ienākumus, bet tiek izlietots tieši zināmu vajadzību apmierināšanai, nevis ienākumu iegūšanai"1), turklāt pamatā attīstības tendence bija šāda – "īrnieka tiesības paplašinājās, sašaurinoties attiecīgi izīrētāja rīcības brīvībai par izīrēto īpašumu".2 Mainoties sociālekonomiskajai situācijai, mainās arī īrnieku un izīrētāju tiesību un pienākumu apjoms, un īrnieku tiesības var tikt gan paplašinātas, gan arī sašaurinātas.
Gandrīz trīsdesmit gadus mums bija likums "Par dzīvojamo telpu īri",3 kuru nomainīja 2021.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes