ŽURNĀLS Redaktora sleja

Ministru kabineta 2011. gada 17. maija noteikumos Nr. 378 "Zāļu reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus" (Noteikumi Nr. 378) iekļauta tiesību norma, kas nosaka, ka zāļu reklāmā aizliegts iekļaut informāciju, kurā notiek atsaukšanās uz zāļu cenu un ar kuru izsludina īpašu izpārdošanu vai zāļu pārdošanu komplektā ar citām zālēm vai precēm, tādējādi rosinot iegādāties zāles. Tomēr joprojām pastāv mēģinājumi "apiet" konkrēto tiesību normu.

Pieminams, ka saistībā ar šo tiesību normu Satversmes tiesa skatīs lietu Nr. 2020-02-0306 "Par Noteikumu Nr. 378 18.12. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. un 105. pantam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešajai daļai". Vienlaikus Satversmes tiesa minētajā lietā arī uzdeva prejudiciālos jautājumus Eiropas Savienības Tiesai (EST). Šobrīd pieejams EST spriedums lietā C-530/20 Euroaptieka, no kura nepārprotami izriet EST secinājums, ka nacionālā tiesību norma, kas aizliedz iepriekš norādītās informācijas iekļaušanu reklāmā, ir saderīga ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām.

Tomēr, pirms aplūkot EST secinājumus, norādāms uz pamatlietas apstākļiem. 2016. gada martā Euroaptieka savā tīmekļvietnē un ikmēneša avīzē izsludināja akciju, piedāvājot 15 % cenas samazinājumu jebkuru zāļu pirkumam, ja tiek pirktas vismaz trīs preces. Savukārt Veselības inspekcija, pamatojoties uz Noteikumu Nr. 378 18.12. apakšpunktu, ar 2016. gada 1. aprīļa lēmumu aizliedza Euroaptiekai izplatīt ar šo akciju saistīto reklāmu.

EST, sniedzot atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, uzsvēra, ka Direktīvas 2001/83/EK¹ mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība un zāļu reklāma var kaitēt cilvēku veselībai, ņemot vērā sekas veselībai, kādas var radīt recepšu zāļu nepareiza vai pārmērīga lietošana, un riskus, kas var būt saistīti ar pārmērīgu un nepārdomātu bezrecepšu zāļu lietošanu. Minēto EST norādīja jau tādās lietās kā Novo Nordisk, MSD Sharp & Dohme, kā arī A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē).²

Tāpat EST šajā lietā vērsa uzmanību, ka, pat ja no Direktīvas 2001/83/EK 88. panta 2. punkta izriet, ka bezrecepšu zāļu reklāma ir atļauta, dalībvalstīm jāaizliedz nekompensējamu bezrecepšu zāļu reklāmā iekļaut reklāmas daļas, kas var veicināt šādu zāļu neracionālu lietošanu.³

Tas tā ir, jo attiecībā uz nekompensējamām bezrecepšu zālēm nereti galapatērētājs pats bez ārsta palīdzības novērtē lietderību vai nepieciešamību iegādāties šādas zāles. Tomēr šim patērētājam ne vienmēr ir specifiskas un objektīvas zināšanas, kas tam ļautu novērtēt to terapeitisko vērtību. Līdz ar to reklāma var īpaši būtiski ietekmēt minētā patērētāja vērtējumu un izvēli gan attiecībā uz zāļu kvalitāti, gan iegādājamo daudzumu. Turklāt reklāma, kas novērš patērētāja uzmanību no objektīvas nepieciešamības izvērtēt zāļu lietojumu, veicina šo zāļu neracionālu un pārmērīgu izmantošanu.⁴

Līdz ar to tādi aizliegumi kā pamatlietā aplūkotajā tiesību normā paredzētie, ciktāl tie liedz izplatīt tādas reklāmas daļas, kas veicina neracionālu un pārmērīgu nekompensējamu bezrecepšu zāļu lietošanu, atbilst sabiedrības veselības aizsardzības mērķim.⁵ Vienlaikus EST atgādināja, ka šie aizliegumi attiecas nevis uz tīri informatīvu norāžu izplatīšanu attiecībā uz šādām zālēm bez jebkāda veicināšanas nolūka, bet gan tikai uz tāda satura izplatīšanu, kas rosina šo zāļu iegādi, atsaucoties uz to cenu, īpašo izpārdošanu vai pārdošanu komplektā ar citām zālēm vai citām precēm.⁶

Tādējādi EST atzina, ka nacionālā tiesību norma ir atbilstoša ES tiesībām, tomēr Satversmes tiesai vēl jāvērtē, vai šī tiesību norma atbilst Satversmei.