Par pierādīšanas nastas sadali un tās sekām
Viesturs Burkāns, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks, — "Latvijas Vēstnesim"
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"
Atziņa skan: svarīgi ir nevis tas, kas tev ir, bet gan — kā tu to dabūji...
Arvien biežāk, spēcīgāk un pamatotāk gan plašsaziņas līdzekļos, gan
speciālistu aprindās šai sakarā izskan domas par to, ka pierādīšanas
pienākums, kuru ir uzņēmusies valsts, reizēm ir pārāk smaga un dažreiz pat
nepanesama nasta tikai vienam nesējam un tāpēc būtu sadalāma.
Pierādīšanas nastas pārnešanas (vai pārcelšanas) ideja vēl nav ieguvusi pat izstrādātas teorijas statusu, kad to zināmā mērā jau dzimšanas stadijā cenšas apkarot, lai pasludinātu par kaitīgu. Kādi tad ir biežāk sastopamie argumenti šīs idejas neatzīšanai? Vienlaikus nevarot pastāvēt divi standarti — nevainīguma un vainīguma prezumpcija. Likums, kas ieviesīs jauno prezumpciju, neizbēgami darbosies ekskluzīvi attiecībā uz noteiktu subjektu loku. Tiks apšaubītas pilsoņu īpašumtiesības un nebūs noteikts īpašuma apjoms, uz ko sāks darboties jaunā prezumpcija, kuru sāks attiecināt arī uz citām sfērām. Un visbeidzot tiek apšaubīta jaunās idejas pamatotība, jo pagaidām tā esot tikai politiska kampaņa.
Vērtējot ne tik daudz šādus argumentus, cik situāciju, prātā nāk tautas atziņa — kas nav pieķerts, tas nav arī zaglis. No tā izriet morāle, ka, veikli zagdams, paliksi nesodīts, jo pēc tam jau vairs neviens neprasīs, kur ņēmi.
Sava daļa taisnības ir abām pusēm, bet, lai ideja neietu bojā, vēl kārtīgi nedzimusi, būtu sīkāk jāpapētī augsne un attīstības perspektīvas zem šiem pagaidām vēl vārgajiem asniem, lai prognozētu ne tikai to, vai tie kādreiz spēs salauzt pašreizējo smago argumentācijas asfaltu, bet arī to, kādus augļus tie varētu nest.
Līdz ar to pietiekami interesanti un arī svarīgi ir modelēt dažādus iespējamos jaunās teorijas attīstības virzienus, kā arī tos ietekmējošos faktorus — vienas vai otras puses argumentāciju.
Vai valstij pierādīšanas nasta
ir par smagu?
Katru gadu Latvijā tūkstošiem noziedzīgu nodarījumu tiek izdarīti, un ar valsts rīcībā esošajiem spēkiem un likumā paredzētajiem līdzekļiem un metodēm arī izmeklēti. Problēma ir kur citur — ne visi no šiem reģistrētajiem nodarījumiem tiek atklāti, un vēl jo būtiskāk ir tas, ka šajā neatklātajā daļā ir arī skaitliski it kā nelielā, bet finansiāli nozīmīgākā daļa, kuras īpatsvars ir mērāms desmitos, ja ne simtos miljonu latu.
Apkopojot un vispārinot tiesībaizsardzības iestāžu un ne tikai to pieredzi, var minēt vismaz trīs vairāk vai mazāk arī plašākai publikai zināmus gadījumu tipus, kad valsts ir bijusi bezspēcīga:
— lielas, reizēm pat miljonos mērāmas naudas summas un citi īpašumi pēc juridiski nevainojami noformētiem (formāli vērtējot) dokumentiem it kā pieder sociāli degradētām personām — alkoholiķiem, narkomāniem, klaidoņiem. Bieži vien par savām bagātībām šīs personas nav informētas vai arī faktiski netiek pie tām pielaistas;
— aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un notiesātajām personām it kā nekas nepieder, un tāpēc šīs personas spiestas dzīvot pie "bagātajiem" radiem vai draugiem, kuru ienākumi ne tuvu nav tik lieli, lai šos īpašumus būtu pašas iegādājušās par saviem līdzekļiem;
— tiesībaizsardzības iestādēs personas par savu bagātību avotiem un to likumību vienkārši atsakās runāt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes