ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Patērētāju tiesības ir samērā jauna tiesību apakšnozare, kas regulēta Latvijas likumdošanā. Lai arī padomju tiesībās jēdziens "patērētājs" nebija svešs, tomēr patērētājam atvēlēto tiesību loks ievērojami atšķīrās no tām iespējām, kādas tagad piedāvā Latvijas likumdošana. Vairumam cilvēku patērētāju tiesības saistās ar mājsaimniecības preču un pārtikas produktu iegādi veikalā, t.i, slēdzot pirkuma līgumus. Tomēr tie nav vienīgie līgumi patērētāju tiesībās. Tādēļ šoreiz — par jauniem līgumiem šajā tiesību jomā.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Protams, pirkums ir visbiežāk sastopamais darījums ikdienā, un šo darījumu slēdz, lai nopirktu avīzi kioskā par dažiem santīmiem un arī tad, kad tiek pirktas ražošanas iekārtas vairāku miljonu latu vērtībā. Prakse apstiprina, ka vairums strīdu starp patērētāju un pārdevēju, ražotāju vai pakalpojuma sniedzēju rodas uz pirkuma līguma pamata jautājumos par preču kvalitāti, nepatiesu informāciju un nepamatoti augstām cenām.

Pirkuma līgums kā patstāvīgs darījums ir regulēts Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumā (turpmāk — Civillikums), tomēr mūsdienās uz šī darījuma pamata radušies vairāki jauni darījumu veidi.

Vēl nesen personas apmaksāja savus rēķinus par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem vai pirka preces veikalā, norēķinoties tikai skaidrā naudā. Šodien patērētājam ir iespēja veikt apmaksu, izmantojot banku pakalpojumus, debetkartes, kredītkartes, līzinga sabiedrību pakalpojumus, kā arī izvēlēties nepieciešamās preces internetā, pēc katalogiem vai televīzijā.