1998. gada 15. oktobrī tika pieņemta Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības". Šo nodaļu ievada Satversmes 89. pants, kas noteic: "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem." Izlasot šo pantu, var šķist, ka tā ir tīri deklaratīva norma bez praktiskas nozīmes pamattiesību aizsardzībā. Taču Satversmes tiesas spriedumu analīze rāda, ka tā nav. Satversmes tiesa uz Satversmes 89. pantu līdz šim ir atsaukusies vairāk nekā 30 spriedumos. Satversmes tiesa šo pantu ir izmantojusi dažādos veidos Satversmes interpretācijā, atvasinot no tā principus un pat saskatot, ka šajā pantā ir ietvertas pamattiesības.
Raksts balstīts uz referātu, kas nolasīts Daugavpils Universitātes
50. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2008. gada 16. maijā.
Pirmais spriedums
Pirmo reizi Satversmes 89. pants tika minēts Satversmes tiesas 1998. gada 27. novembra spriedumā lietā Nr. 01-05(98). Šajā lietā Ministru kabinets bija apstrīdējis likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības pabalstiem"" 8. pantu. Pieteikumā bija norādīts, ka, grozot likumu "Par maternitātes un slimības pabalstiem" un izsakot tā 4. panta otro daļu jaunā redakcijā, Saeima ir paplašinājusi maternitātes pabalsta saņēmēju loku, bet minētās normas realizēšanai nav paredzējusi finansējumu. Līdz ar to Saeima neesot ievērojusi Satversmes 66. panta normu, kas nosaka: ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus.
Satversmes tiesa atzina likuma normas par maternitātes un slimības pabalstiem par neatbilstošām Satversmes 66. pantam. Spriedumā Satversmes tiesa norādīja: "Lemjot par brīdi, no kura apstrīdēto tiesību normu atzīt par spēkā neesošu, jāņem vērā, ka atbilstoši Satversmes 89. pantam valsts atzīst un aizsargā Satversmes 109. pantā paredzētās cilvēka pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu (aizsardzību), kā arī tas, ka saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu sociāli neapdrošinātās personas uzticējās apstrīdētās tiesību normas tiesiskumam un stabilitātei [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta spriedumu lietā nr. 04–05(97)]."1 Pamatojoties uz minēto, Satversmes tiesa apstrīdētās normas nevis atzina par spēkā neesošām ar sprieduma pasludināšanas brīdi, bet gan noteica, ka tās zaudēs spēku ar likuma "Par valsts budžetu 1999. gadam" spēkā stāšanās brīdi, ja valsts budžetā 1999. gadam netiks paredzēti līdzekļi maternitātes pabalstu izmaksai likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 4. panta otrajā daļā minētajām personām. Tādējādi tika nodrošināta pēc iespējas labāka pamattiesību aizsardzība, jo Satversmes tiesa noteica, ka personām labvēlīgā norma zaudēs spēku tikai tad, ja Saeima nerīkosies un problēmu ar budžeta līdzekļu piešķiršanu nenovērsīs.
| Satversmē ietvertās pamattiesības, pamatojoties uz Satversmes vienotības principu, var ierobežot tikai tiktāl, ciktāl to paredz Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse. Satversme nevar paredzēt plašākus ierobežojumus, jo tad būtu jākonstatē Latvijas starptautisko saistību pārkāpums. |
Satversmes tiesa vairākkārt arī pēc šī sprieduma pasludināšanas ir risinājusi jautājumu par to, kad apstrīdētajai normai būtu jāzaudē spēks. Tā, piemēram, Satversmes tiesa 2006.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes