ŽURNĀLS

Latvijas Krimināllikumā

iekļauto datornoziegumu

vispārējs raksturojums

Ministru kabineta Informācijas sistēmas drošības noteikumu projekta 1.9. punktā darba grupa izstrādāja sistēmas apdraudējuma jēdzienu.

Sistēmas apdraudējums

Ja ļaunprātis patvaļīgi piekļūs datorsistēmai, tad ar to ļaunums būs nodarīts tikai un vienīgi sistēmas tehniskajiem un informācijas resursiem, ne sabiedrībai kopumā. Izņēmums varētu būt, ja sistēmā tiek glabāti valsts noslēpumi vai sistēma nodrošina kādas svarīgas sabiedriskas funkcijas izpildi, piemēram, regulē satiksmes drošību pilsētā, nodrošina sakarus starp svarīgām valsts institūcijām, bet tādā gadījumā noziegumi būs kvalificējami pēc kopības, tas ir, kopā ar vēl kādu nozieguma sastāvu un līdz ar to mainīsies nozieguma speciālais objekts.

II. Objektīvā puse — paņēmienu kopums, ar ko vainīgā persona izdara noziedzīgās darbības vai bezdarbību.

III. Subjekts — jebkura persona, kas ir pieskaitāma un sasniegusi 14 gadu vecumu .

IV. Subjektīvā puse — izpaužas nodoma vai neuzmanības formā.

Salīdzinājumam gribu dot dažas atziņas, kas nepieciešamas, lai personas prettiesisko uzvedību atzītu par noziedzīgu citās pasaules valstīs.

Kā uzsver autore Krilova, dažādās pasaules valstīs pastāv dažādas teorijas to pazīmju noteikšanai, kas nepieciešamas, lai prettiesisko uzvedību atzītu par kriminālnodarījumu.

ASV un Vācijas likumi paredz kā obligātu pazīmi kriminālatbildībai nozieguma formālo pazīmi, proti, to, ka uzvedībai ir jābūt aizliegtai ar likumu vai normatīvu aktu.

Biežāk dominē priekšnoteikums, ka pie kriminālatbildības var saukt personu, kuras nodarījums ir prettiesisks un par kuru nodarīšanu paredzēta kriminālatbildība. Tas pilnīgi sakrīt ar Latvijas KL 6. panta prasībām.

ASV un Anglijas krimināltiesībās nepastāv vienotas kriminālnozieguma definīcijas, tāpēc nav vienotu priekšnoteikumu sistēmas.

Tomēr krimināltiesību speciālisti izšķir divus galvenos nosacījumus:

1) objektīvais kritērijs ( actus reus ) — vainīgā darbība vai bezdarbība. "Actus reus" ir būtisks nozieguma elements, kas jāpierāda, lai personu atzītu par vainīgu kriminālnodarījumā un piemērotu tai kriminālsodu. Tā ir darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā iestājies kaitējums;

2) subjektīvais kritērijs ( mens rea ) — vainīgā nodoms jeb, precīzi tulkojot, vainīgā prāta stāvoklis. Apsūdzībai ir jāpierāda, ka apsūdzētajam kriminālnodarījuma izdarīšanas laikā bijis tāds prāta stāvoklis, kura nolūks bijis panākt kaitīgo rezultātu. Pie prāta stāvokļiem speciālisti pieskaita visas mums pazīstamās vainas formas: tiešu nodomu, neuzmanību ( negligence ), kā arī tādu formu kā vieglprātība ( recklessness ).

Bez šiem diviem kritērijiem personu nevar atzīt par vainīgu kriminālnodarījumā un piemērot sodu.