ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

17. Jūlijs 2012 /Nr.29 (728)

Vēlreiz par krimināltiesību normu interpretāciju
10 komentāri
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Turpinot vienā no iepriekšējiem rakstiem aizsākto tematu par krimināltiesību normu interpretāciju,1 šoreiz kontekstā ar tiesu praksē izskatītām lietām tiks analizēti šādi termini: “persona, kas vada transportlīdzekli” (KL 260. p.), “tiesības rīkoties ar valsts (pašvaldības) mantu” (KL 316. p.) un “mantisks zaudējums kā būtiska kaitējuma elements” (KL 317.-319. p. u.c.). Rakstā pamatots viedoklis, kas atšķiras no tiesu praksē paustajiem uzskatiem.

Transportlīdzekļa vadītājs (KL 260. p.)

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (turpmāk – Senāts) lietā Nr. SKK-415/10 risinājis jautājumu, vai transportlīdzekļa vadīšanā mācāmā persona ir persona, kas vada transportlīdzekli.

Atbildot uz šo jautājumu, Senāts sniedza noraidošu atbildi: “Likumdevējs apmācāmai personai piešķīris īpašu statusu. Likumdošanā jautājums par transportlīdzekļa vadītāja apmācību regulēts ierobežoti, t.i., Ceļu satiksmes likuma 22. pantā un Ceļu satiksmes noteikumu 21. nodaļā. No minētā regulējuma secināms: apmācības laikā, neskatoties uz to, ka fiziski transportlīdzekli vada apmācāmais, par transportlīdzekļa vadītāju atzīts apmācītājs. KL 260. panta subjekts ir speciālais subjekts, un, ņemot vērā, ka šī norma ir blanketa, subjekts noteikts citā likumā – Ceļu satiksmes likumā. Minētais likums nosaka izņēmumu, kurā “reālais transportlīdzekļa vadītājs” nav “transportlīdzekļa vadītājs”, t.i., gadījumos, kad notiek transportlīdzekļa vadīšanas apmācība. Šajā gadījumā atbildības nasta pārnesta uz apmācītāju un mācāmais zaudē KL 260. panta subjekta statusu.”2

Tā kā KL 260. pants ir blanketa norma, nenoliedzami, būtiska nozīme ir speciālo normatīvo aktu interpretācijai. Tomēr Senāta secinājums ir diskutabls, jo normatīvo aktu burtiskais teksts neparedz atbildības nastas pārnešanu uz apmācītāju, bet, piemērojot citas interpretācijas metodes, var izdarīt secinājumu, kas ir pretējs lēmumā paustajam.

Iemesls, kāpēc pirmšķietami var likties, ka mācāmajai personai nav jāatbild kā transportlīdzekļa vadītājam, ir tās salīdzinoši mazāka pieredze. Tomēr, kā tiks pamatots turpmāk, tik kardināla pieeja nav nedz nepieciešama mācāmās personas interesēs, nedz vēlama no ceļu satiksmes drošības viedokļa.

Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 1. panta 28. punkts uz inkriminētā noziedzīgā nodarījuma brīdi3 noteica, ka transportlīdzekļa vadītājs ir fiziskā persona, kas vada transportlīdzekli, tai skaitā vadīšanas iemaņu pārbaudes laikā, kura notiek normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vai apmāca vadīt transportlīdzekli personu, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību. Šis jēdziens uz personu, kura vadījusi transportlīdzekli, attiecas līdz tam brīdim, kad šo transportlīdzekli sāk vadīt cita persona.

Tātad personu uzskaitījums, kuras atzīstamas par transportlīdzekļa vadītāju, nav pilnīgs. Par to liecina gan pirms personu uzskaitījuma lietotais vārds “tai skaitā”, gan tiesību normas otrais teikums.

To, ka par transportlīdzekļa vadītāju var atzīt mācāmo personu, papildus pamatojams ar tiesību normu sistēmisko un teleoloģisko interpretācijas metodi.

Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk – CSN) 39.7. apakšpunkts aizliedz nodot transportlīdzekli vadīt personai, kurai nav klāt atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadītāja apliecības, izņemot mācību braucienus saskaņā ar šo noteikumu 215. punktu. Tātad šo noteikumu izpratnē arī mācāmā persona vada transportlīdzekli.

CSN 215. punkts nosaka, ka mācāmajai personai jāzina un jāievēro šo noteikumu prasības. Lai gan šeit minēts tikai pienākums zināt un ievērot noteikumus, bet nekas nav teikts par atbildību, tomēr tā ir būtiska pazīme tam, ka mācāmā persona nav atbrīvojama no atbildības.

Ceļu satiksmes drošība nebūtu nodrošināta, ja pietiekami apmācīta persona, kuras pienākums ir ievērot CSN, tos varētu nesodīti pārkāpt. CSN var pārkāpt gan tīši, gan aiz neuzmanības. Jo īpaši tad, ja CSN pārkāpti tīši, mācāmās personas atbrīvošanai no atbildības zūd jebkāds racionāls pamats. Konsekventi piemērojot Senāta tēzi, būtu jāatzīst, ka mācāmā persona nav sodāma arī par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā.4

Cita lieta, ka pieredzes trūkuma dēļ mācāmā persona tehniski nevar pārvaldīt transportlīdzekli tik labi, kā pieredzējis autovadītājs. Taču šis pieredzes trūkums, ja radītas kaitīgās sekas, jāņem vērā, vērtējot, vai personai bija iespējams tās novērst. Ja sekas nebija novēršamas, persona nav vainojama. Tomēr šeit jāievēro sekojošais: ja mācāmā persona ir nepietiekami izglītota, ar nelielu pieredzi, tai jāizvairās no komplicētām ceļu satiksmes situācijām. Nerīkojoties šādi, mācāmā persona neievēro nepieciešamo rūpību, ko tai, neraugoties uz zināšanu un pieredzes trūkumu, ir pienākums ievērot.5

Tātad nav racionāla pamata tam, lai mācāmā persona automātiski tiktu atbrīvota no atbildības par jebkuru tīšu vai aiz neuzmanības izdarītu CSN pārkāpumu.

Turklāt, lai atzītu, ka noticis mācību brauciens CSN izpratnē, nepieciešams konstatēt virkni nosacījumu, piemēram, braukšanas mācību atļaujas esamību (211. p.), pareizi novietotu pazīšanas zīmi (216. p.), faktu, ka apmācītājam ir atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ar vismaz 3 gadu vadīšanas stāžu (210. p.).6 Tiklīdz kāds no šiem nosacījumiem iztrūkst, faktiski mācāmā persona juridiski vairs nav mācāmā persona. Šādu personu nav šķēršļu atzīt par transportlīdzekļa vadītāju CSL izpratnē, jo, Senāta ieskatā, tieši mācāmās personas statuss to atbrīvo no atbildības. Tātad, atkrītot šim statusam, persona kļūtu atbildīga par CSN ievērošanu tikai tāpēc, ka nav ievērots kāds no nosacījumiem, kas raksturo mācību braucienu. Tomēr šādam formālam kritērijam nav nekā kopīga ar mācāmās personas pieredzes trūkumu, kas varētu būt galvenais arguments, ar kuru pamatojama atbildības ierobežošana.

Tātad mācāmā persona būtu uzskatāma par personu, kas vada transportlīdzekli CSL izpratnē.

komentāri (10)
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris L
20. Augusts 2012 / 16:50
0
ATBILDĒT
Kā pamatots rakstā, tad nosakot, vai personai ir tiesības rīkoties ar valsts (pašvaldības) mantu KL 316.panta izpratnē, resp., nosakot, vai tā ir amatnoziegumu subjekts, jāvērtē, vai konkrētā tiesība aptver tādas darbības, kas, abstrakti ņemot, kvalificējamas kā rīcība ar mantu, t.i., neatkarīgi no tiesību izmantošanas efekta (sekām) konkrētā situācijā. Nedz Jūs, nedz Proficus Aliri taču nenoliedzat, ka prasības atzīšana kā tāda, abstrakti ņemot aptver arī tādas darbības, kas vērtējamas kā rīcība ar mantu.

To, vai prasības atzīšana konkrētā situācijā ir vērtējama kā noziedzīga, ir pārbaudāms, vērtējot pārējās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas rakstā tika īpaši uzsvērts, taču sīkāk neanalizējot šo jautājumu.

Ja pareizi sapratu Jūsu viedokli, tad gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētājam ir bijušas, nepamatota prasības atzīšana ir vērtējama kā rīcība ar mantu. Rīcības ar mantu Jūsu izpratnē nebūtu tikai tad, ja atzītas tādas prasītāja tiesības, kas faktiski atbildētājam nav piederējušas. Tātad Jūsu norādītajiem apstākļiem varētu būt nozīme, pārbaudot noziedzīgā nodarījuma pārējās sastāva pazīmes, jo, protams, gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētajam nav bijušas vai nostiprinātas nelikumīgi, šāda prasības atzīšana no atbildētāja (vai tā pārstāvja puses) nekad nevarētu tikt vērtēta kā nolaidība, bet taisni otrādi kā saprātīga un atbalstāma rīcība, lai izvairītos no procesa zaudēšanas nelabvēlīgajām sekām (tiesāšanās izdevumu piedzīšanas u.tml.).

Rakstā analizētajā lietā bija izveidojusies tieši pirmā situācija, proti, atbildētājam īpašuma tiesības bijušas un prasības atzīšana bija nepamatota, ko konstatēja tiesa civilprocesa ietvaros pēc tam, kad tika atcelts prasītājam labvēlīgais spriedums, kas taisīts pēc prasības atzīšanas.

Tātad atlika vienīgi izvērtēt, vai nepamatota prasības atzīšana bija nolaidīga rīcība. Protams, starp nepamatotu prasības atzīšana un nolaidību nav velkama vienlīdzības zīme.
Māris L.
20. Augusts 2012 / 16:48
0
ATBILDĒT
Atzīstot par transportlīdzekļa vadītāju gan apmācītāju, gan apmācāmo personu, tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāmaina principi pēc kuriem nosakāma psihiskā attieksme pret nodarījumu, jo, atzīstot par transportlīdzekļa vadītāju gan apmācītāju, gan apmācāmo personu, tiek konstatēts vienīgi nodarījuma subjekta statuss, savukārt pārējās noziedzīgā nodarījuma pazīmes jānosaka attiecībā pret katru subjektu atsevišķi. Apmācāmā persona varētu būt atbildīga tikai tad, ja tā pieļāvusi neuzmanību krimināltiesiskā izpratnē, resp., neuzmanību apmācības procesā. Savukārt fikciju piemērošana krimināltiesībās, tai skaitā nosakot nodarījuma subjektīvo pusi, un apmācāmā neuzmanību (kļūdas) automātiska “pārnešana uz apmācītāju” katrā ziņā nebūtu pieļaujama.

Arī tad, ja vadīties pēc Jūsu viedokļa, ka krimināltiesiskā izpratnē transportlīdzekļa vadīšana un mācīšana vadīt transportlīdzekli ir nošķiramas darbības, par ko varētu liecināt KL 262.pants, arī tas nav absolūts šķērslis atzīt, ka atsevišķos gadījumos apmācītājs nevarētu būt transportlīdzekļa vadītājs Jūsu piedāvātajā izpratnē, piemēram, situācijā, ja viņš fiziski iejaucas transportlīdzekļa vadīšanā viņu katrā ziņā varētu atzīt par transportlīdzekļa vadītāju.
Jūlija
18. Jūlijs 2012 / 10:16
0
ATBILDĒT
Ja pilnvaras devējs ir ne-jurists, bet pilnvarnieks ir veicis juridisko darbību, kas ir pretrunā ar pilnvaras devēja interesēm, pilnvarnieks atbild par zaudējumu, kas šādas darbības rezultātā cēlies. Pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas pēc pilnvarotāja norādījumiem. Tie ir pārstāvja darbības vispārējie principi, kas būtu vērtējami.

Taču likuma nezināšana, kā rezultātā tiek akceptēta ļaunprātīga pilnvarnieka darbība, nav attaisnojama maldība, tāpēc jāpiekrīt Proficus Aliri
Māris L.
18. Jūlijs 2012 / 08:07
0
ATBILDĒT
Pilnīgi piekrītu, ka prasības atzīšana (tāpat kā atsavināšanas līgumu slēgšana) pati par sevi nevar būt noziedzīga. Es domāju, ka tas ir pašsaprotams. Rakstā nav kategoriski apgalvots, ka apsūdzētā bija noteikti notiesājama, bet gan tas, ka viņa bija amatnoziegumu subjekts un attaisnošana šīs pazīmes neesamības dēļ bija nepareiza. Tāpēc bija jāvērtē arī citas KL 319.p. pazīmes, kas nebija darīts. Konkrētā gadījumā no publiski pieejamiem nolēmumiem izriet, ka prasība par īpašuma tiesību atzīšanu prasītājam tika noraidīta, kas nozīmē to, ka prasībaiepriekš atzīta nepamatoti. Vai šī prasības atzīšana bija vērtējama kā nolaidība, tas ir cits jautājums, kas šā raksta ietvaros nav analizēts.

Ne visos gadījumos var apgalvot, ka „pārstāvis procesā ir „tikai mute, kas pauž pilnvarotāja gribu”. Galīgo lēmumu atzīt šo prasību, tad, iespējams, pieņēmis domes priekšsēdētājs vai cita lēmējinstitūcija.” Ja pilnvardevējs ir nejurists, tad bieži vien izšķirošo lomu, pilnvardevējam pieņemot lēmumu, spēlēs viņa pārstāvja kā jurista viedoklis.

Par būtisko kaitējumu Jūs rakstāt „Tomēr, vai tiešām visi tiesībpārkāpēji ir jāievieto cietumos vai jānorīko maznozīmīgos, pat formālos piespiedu darbos? Bez kriminālatbildības pastāv arī civiltiesiskā atbildība. Ja kāds nodarījis kaitējumu, piem., 40 min. mēnešalgu apmērā, tad civilprocesā to var piedzīt. Vai cietušajam ir tik nozīmīgi panākt kriminālatbildības piemērošanu?”

Bet ko tad teikt par situāciju, kurā par krimināli sodāmu tiek atzīta darbība, ja kaitējums tikai nedaudz pārsniedz 5 minimālās mēnešalgas + radīts cits tiesību vai interešu apdraudējums? Praksē taču bieži vien šis cits tiesību vai interešu apdraudējums ir visai neneozīmīgs.

Vai šādu darbību atzīšana par krimināli sodāmām ir taisnīga attiecībā pret tiem gadījumiem, kuros mantiska zaudējuma nodarīšana 40 min.mēnalgu apmērā tiek atzīta par krimināli nesodāmu. Juridiskajā literatūrā man nav izdevies atrast nevienu argumentu, kamdēļ par ievērojamu interešu apdraudējumu nevarētu atzīt noteikta apmēra mantisku zaudējumu. Lai gan juridiskajā literatūrā ir pausts viedoklis, ka ar ievērojamu interešu apdraudējumu nav domāts mantisks kaitējums, tomēr tā ir tikai tēze, kas labākajā gadījumā balstās uz burtisku Likuma 23.panta interpretāciju. Pamatojuma šai tēzei nav (vismaz man pieejamajos avotos to neatrodu).
Proficius Aliri
17. Jūlijs 2012 / 22:55
0
ATBILDĒT
3. Mantisks kaitējums

Negribētu piekrist autora koncepcijai par 50 minimālajām mēnešalgām pietuvināta kaitējuma nodarīšanu atzīšanu par „ievērojamu interešu apdraudējumu”. Pirmkārt, 23.panta uzbūve liecina, ka likumdevējs nav vēlējies sasaistīt ievērojamu apdraudējumu ar mantisku kaitējumu. Arī doktrīnā attīstītā sasaiste ar smagām sekām ļauj secināt, ka par „ievērojamu apdraudējumu” uzskatāms zaudējums, kas pārsniedz 50 minimālās mēnešalgas. Un amplitūdas 5-50 mēnešalgas vēl sīkāka diferencēšana radītu jo lielāku nekonsekvenci tiesu praksē. Jau šobrīd būtiska kaitējuma konstatēšana nav viegls uzdevums tiesām.

Būtiska kaitējuma jēdziens nav visos noziedzīga nodarījuma sastāvos. Tālab apgalvot, ka mantiska zaudējuma nodarīšana līdz 50 minimālajām mēnešalgām nebūtu krimināli sodāma, ja nav citu interešu apdraudējuma, ir pārsteidzīgi. Noteiktu kategoriju nodarījumos tā tas varētu būt. Tomēr, vai tiešām visi tiesībpārkāpēji ir jāievieto cietumos vai jānorīko maznozīmīgos, pat formālos piespiedu darbos? Bez kriminālatbildības pastāv arī civiltiesiskā atbildība. Ja kāds nodarījis kaitējumu, piem., 40 min. mēnešalgu apmērā, tad civilprocesā to var piedzīt. Vai cietušajam ir tik nozīmīgi panākt kriminālatbildības piemērošanu?
Proficius Aliri
17. Jūlijs 2012 / 22:54
0
ATBILDĒT
2. Prasības atzīšana kā rīcība ar mantu

Šeit jānodala divi aspekti – 1) vai pašvaldības juristei bija tiesības rīkoties ar mantu un 2) vai prasības atzīšana ir rīcība ar mantu.

Cik noprotams, tad juristei bija pilnvara pārstāvēt pašvaldību tiesā, ietverot īpaši norādītas tiesības atzīt prasību. Pārstāvis nav puse civilprocesā, ne arī pieteicējs vai atbildētājs administratīvajā procesā. Pārstāvja loma ir veikt noteiktas procesuālas darbības savas pārstāvības varas robežās. Ja pilnvaru bija izdevis domes priekšsēdētājs, tad pārstāve procesā ir „tikai mute, kas pauž pilnvarotāja gribu”. Galīgo lēmumu atzīt šo prasību, tad, iespējams, pieņēmis domes priekšsēdētājs vai cita lēmējinstitūcija.

Vai tā ir rīcība ar mantu – neviennozīmīgs un komplicēts jautājums. Svarīgi ir arī tas, vai strīds (plašākā izpratnē) ir jau par pašvaldības īpašumā (valdījumā) esošu mantu vai tikai hipotētiski iegūstamu. Ja kāds apstrīd pastāvošās īpašuma tiesības, un pašvaldība atzīst šo prasību, tad rezultātā notiek mantas samazinājums. Iespējams, to varētu pieskaitīt rīcībai ar mantu. Tomēr, lai būtu noziedzīgs nodarījums, šādai darbībai jābūt prettiesiskai. Ja pašvaldība, izvērtējusi argumentus, uzskata, ka otrai pusei ir taisnība un „likums ir viņas pusē”, vai to var atzīt par noziedzīgu rīcību?
Proficius Aliri
17. Jūlijs 2012 / 22:53
0
ATBILDĒT
1. Persona, kas vada transportlīdzekli

Vispirms jāskatās, kāds ir regulējuma mērķis, par transportlīdzekļa vadītāju atzīstot personu, kura apmāca vadīt transportlīdzekli. Vai tiešām tas pieņemts tikai tālab, lai topošo „vadītāju” atbrīvotu no atbildības par CSN pārkāpumiem?

Gramatiskā un sistēmiskā interpretācija skaidrību nevieš. Ceļu satiksmes likuma regulējums liecina, ka jēdziens „transportlīdzekļa vadītājs” ir plašāks nekā „persona, kas vada transportlīdzekli” (KL lietots pēdējais). Arī no KL 262.p. var secināt, ka transportlīdzekļa vadīšana un mācīšana vadīt transportlīdzekli ir nošķiramas darbības. Pat ja KL 260.p. ir blanketa norma, tas nebūt nenozīmē, ka visos saistītajos likumos lietotie jēdzieni ir satura ziņā identiski.

Pavisam interesanta varētu būt subjektīvās puses noteikšana „teorētiskajam vadītājam”. Diez vai būtu pamatoti 1:1 pārnest „faktiskā vadītāja” psihisko attieksmi pret nodarījumu. Bet apmācītāja attieksme varētu būt neuzmanība, kas izpaudusies kaut kādas „faktiskā vadītāja” rīcības nenovēršanā. Civiltiesiski vairumā gadījumu to sauktu par vieglu neuzmanību. Bet, ja faktiskā vadītāja nodoms pārkāpt CSN noteikumus ir bijis tiešs un izpaudies piepeši... Tas var novest pie tā, ka apmācāmais var mierīgi neievērot vispār CSN (arī braukt dzērumā), bet apmācītājam krampjaini jāuzmana viņa rīcība un jādreb, ka tik šim nav nenovīdīgas domas prātā.
Jūlija
17. Jūlijs 2012 / 11:27
0
ATBILDĒT
Es gribētu pakomentēt tiesības rīkoties ar mantu un parāda atzīšanu. Tiesības rīkoties ar lietu ir rīcībspējas paveids, kas vērsta uz sava īpašuma pārvaldīšanu (Erdmann, Band I, S.185). Kaut gan CL nav vispārējās daļas, bet ir CL 6.pants, saskaņā ar kuru saistību tiesību vispārējie noteikumi attiecīgi piemērojami arī ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām. Vecajās grāmatās jeb vēsturiskajos avotos ir arī norādīts, ka tie Saistību tiesību vispārējie noteikumi ir pēc būtības vienkārši CL vispārējie noteikumi, kuri piemērojami ne tikai saistībām, bet arī tādām tiesiskajām attiecībām, kuras nav saistības.

Līdz ar to uz rīcību, kas var arī nebūt darījums, bet kam ir nozīme no juridiskā viedokļa, attiecināmi noteikumi par vietniecību un tās ierobežojumiem, gribas izteikumu utml.

Prasījuma atzīšana no materiāltiesiskā viedokļa ir savukārt darījums (Bukovska komentāra 2.sēj., 1099.lpp.; Эрдман, Обязательственное право, с. 582-587). Runājot par prasījumu, es domāju saistību tiesību, pretstatot to lietu tiesībai. Tātad atzīšana civilprocesā var būt tiesiskā darbība (bezdarbība) vai tiesiskais darījums.

izšķir divus spriedumu veidus kontekstā ar īpašuma tiesībām tiesas procesā: atzīšanas spriedumi un piespriešanas spriedumi. Atzīšanas spriedumi nozīmē to, ka atbildētājs civilprocesā atzīst, ka tam īpašuma tiesības nekad nav piederējušas. Šī iemesla dēļ, tiesai atzīstot īpašuma tiesības civilprocesā, īpašuma tiesības netiek pārgrozītas, jo tiesa tikai konstatē attiecīgo juridisko faktu par īpašuma piederību, pastāvot strīdam par to. No tā izriet nākamais secinājums, ka pie šādiem apstākļiem atzīšanai ir tiesiskās sekas, bet tā nav rīcība ar savu mantu, jo tā manta ir nevis sava, bet sveša. Gadījumos, ja atzīšana notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē vai arī lai slēptu patiesību, var vadīties no CPL 104.p.2.d.
DP
17. Jūlijs 2012 / 10:54
0
ATBILDĒT
\"Tas pats sakāms par KL 266. pantu, pēc kura nodarījums kļūdaini kvalificēts pirmstiesas kriminālprocesā.\"



Acīmredzami, ka autoram nav izpratnes par Kl 266.pantu un tajā paredzētajām personām. Senāts savā lēmumā pilnīgi nepamatoti pārmetās uz KL 260.p. analīzi, kam nebija nekāda sakara ar konkrēto lietu. Apsūdzētās darbības pilnībā atbilda KL 266.p., ko secināja gan rajona tiesa, gan apgabaltiesa.
novēlējums
17. Jūlijs 2012 / 10:00
0
ATBILDĒT
Mārim vajadzētu vairāk koncentrēties uz skaļo krimināllietu izmeklēšanu, nevis uz populārzinātnisku rakstu rakstīšanu.
visi numura raksti
Zanda Dāvida
Skaidrojumi. Viedokļi
Nomas līgums ar pārsteigumu
Eiropas Parlaments un Padome 2010. gada 16. jūnijā pieņēma Direktīvu Nr. 2010/35/ES “Par pārvietojamām spiediena iekārtām un par Padomes Direktīvu 76/767/EEK, 84/525/EEK, 84/526/EEK, 84/527/EEK un 1999/36/EK ...
12 komentāri
Tiesību prakse
Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2011. gadā
Nesen Satversmes tiesa ir publiskojusi pārskatu par tās darbu aizvadītajā gadā. Kā jau ierasts, šajā pārskatā bez vispārīgiem statistikas datiem tiek publicētas arī būtiskākās Satversmes tiesas atziņas, kas izriet gan no lēmumiem ...
Mārtiņš Dambergs
Viedoklis
Pieprasījuma un piedāvājuma likums
19 komentāri
Sannija Matule
Informācija
Skandāls par slepenajiem studiju programmu vērtējumiem
Aizvadītajā nedēļā iezīmējās jauna skandāla aprises saistībā ar Eiropas Sociālā fonda projektu “Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai”, no kura izrietošie ...
Gatis Litvins, Latvijas Zvērinātu notāru padome
Informācija
Pirmais tiesību doktors notariātā
Šā gada 6. jūlijā Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam zvērestu nodeva divas jaunas notāres – Linda Damane un Evija Paļuma, tādējādi pievienojoties ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules latīņu tipa ...
AUTORU KATALOGS