ŽURNĀLS Informācija

M.Sprūds publikācijās lielījās, ka ir nopelnījis vairākus miljonus. Tagad "dreb" dēļ šīs lietas, baidoties, ka nebūs no kā piedzīt, tādēļ prasība nodrošināma. Briesmīgi viņam tā nauda vajadzīga. Gribot atjaunot godu un cieņu. To, kas sen jau zaudēts, nav iespējams atjaunot.

Saviem komentāriem izvēloties tik sulīgus epitetus, kolēģi, Jūs pats arī iedzīvosieties kādā prāvā par goda un cieņas aizskaršanu. :-)

Izvērtējot jautājumu par prasības nodrošinājuma piemērošanu, nav jāvērtē, "vai tajā rakstā kas nepareizi bija uzrakstīts". To, kas rakstā bija pareizi vai nepareizi, noskaidro un vērtē, skatot lietu pēc būtības. Jautājumā par prasības nodrošināšanu tiek vērtēts, vai nebūs apgrūtināta vai neiespējama labvēlīga sprieduma izpilde.

P.S. un vispār nekādas nozīmes nav apstāklim, ka prasība ir celta un prasības nodrošinājums ir piemērots pret plašsaziņas līdzekli, kā to mēģina pasniegt "Ir" un tā pārstāve konkrētajā lietā un citi "advokāti". Neviens likums attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem neparedz kaut kādu izņēmumus vai savādāku regulējumu prasības nodrošinājuma piemērošanai. Žurnāla "Ir" izdevējs ir tāds pats civiltiesiskās apgrozības dalībnieks ar tādām pašām procesuālajām tiesībām un pienākumiem kā visi pārējie, kuriem pamatoti vai nepamatoti ir piemērots prasības nodrošinājums. Ja "Ir" nebūtu samaksājis parādu papīra piegādātājam vai tipogrāfijai un šamie tiesā būtu prasījuši nodrošinājumu pret "Ir", tad prasības nodrošināšana arī būtu uzbrukums vārda brīvībai?! Vai varbūt tomēr tā būtu vērtējama kā slēpšanās aiz vārda brīvības muguras, lai izvairītos no saistību izpildes?!

Es arī neapgalvoju, ka lēmumā ir jāvērtē raksts. Nedomājiet, ka jūs nu būtu gudrāks par mani un mācīsiet man tiesības. Mans jautājums bija retorisks. Domāju, ka atbilde man uz šo jautājumu ir zināma, tāpat kā lielākajai daļai. Tikai daži te izliekas par nesapratīšiem un nezinīšiem (gluži kā Broka JV rakstā).
Ir liela nozīme faktam, vai prasības nodrošinājums tiek piemērots plašsaziņas līdzeklim par uzrakstīto rakstu vai par papīra parādu. Atrodas žurnālisti, kas ir drosmīgi, un tādiem vajag aizbāzt mutes, lai sabiedrība dzīvotu pārliecībā, cik viss ir jauki. Prasības nodrošinājums šajā gadījumā kalpo kā iebiedēšanas līdzeklis citiem medijiem.

Dies' pasarg', lai es būtu par Jums gudrāks un vēl uzdrošinātos Jūs mācīt! ;-)

Nepavisam negribu Jūs mācīt, tikai retoriski un kautrīgi norādīt, ka prasības nodrošinājums tiek piemērots par mantisko prasījumu nevis par, iespējams, nepatiesām un/vai godu un cieņu aizskarošām ziņām. Tātad nodrošinājums ir piemērots Sprūda prasījumam par kompensāciju ašpadsmit tūkstošu latu vai cik tur divdesmit tūkstošu eiro apmērā nevis prasījumam par tām ziņām kā godu un cieņu aizskarošām. Prasības nodrošinājuma kontekstā, manuprāt, nav svarīgi, vai 20'000 eiro tiek prasīti kā kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu, piegādāto un neapmaksāto papīru vai sniegtajiem un neapmaksātajiem tipogrāfijas pakalpojumiem. Ar ko pēdējie divi 20'000 eiro ir "labāki", lai tiktu nodrošināti, nebļaustoties par mistisku uzbrukumu vārda brīvībai, salīdzinājumā ar pirmajiem 20'000 eiro, kur pēkšņi tie nodrošinājuma veidā apdraud vārda brīvību. Ar ko parāds par goda un cieņas aizskārumu ir "sliktāks" par parādu par sniegtajiem pakalpojumiem, lai šāds eventuāls parāds netiktu nodrošināts? Tad jau jebkurš subjekts, kuram piemērots nodrošinājums, varēs teikt, ka aizskartas viņa cilvēktiesības, it īpaši, vienmēr un visos gadījumos Satversmes 105.pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Starp citu, lietā kā atbildētājas ir arī Nellija Tjarve (Ločmele) un Indra Sprance, taču šīm kundzēm prasības nodrošinājums nav piemērots. Līdz ar to viņas taču var turpināt "brīvi", "drosmīgi" un "atklāti" cīnīties pret tumas spēkiem.

Formāli parāds par neapmaksātiem tipogrāfijas pakalpojumiem ne ar ko nav "sliktāks" par summu, kas tiek prasīta par goda un cieņas aizskaršanu. Bet no sadzīviskā viedokļa, Sprūda prasība nodrošināt viņa godu un cieņu ar 22979 ērikiem ir necienīga.
Godprātīgiem cilvēkiem jau prāvošanās par aizskartu godu un cieņu centrā ir tas pats aizskartais gods un cieņa nevis nauda vai iespēja sariebt.

Cienu Jūsu viedokli, taču diemžēl vai, manuprāt, par laimi Jūsu kritērijs - prasītāja persona (Sprūds) vai prasības pamats (goda un cieņas aizskārums), no kā izcēlies mantiskais prasījums - nevar tikt ņemts vērā, lemjot par prasības nodrošinājumu. Tāpat tiesisks arguments nav tas, ka kāda ieskatā prasības nodrošinājuma lūgšana konkrētajā gadījumā ir necienīga (iedomājieties lēmumu, kurā prasības nodrošinājums tiktu noraidīts ar pamatojumu, ka tā ir necienīga rīcība, ka nodrošinājuma lūdzējs ir Sprūds u.tml.).

No vienas puses varētu Jums piekrist, ka goda un cieņas aizskāruma lietās galvenais ir aizskāruma esamības atzīšana/konstatēšana, un tikai pēc tam ir jautājums par kompensāciju. Tajā pašā laikā nevajadzētu noliegt, ka cilvēki ir dažādi, un var būt personas, kurām kompensācija par aizskāruma ir tikpat svarīga vai vēl svarīgāka par paša aizskāruma esamības konstatēšanu un atzīšanu. Bet tāpēc jau šādi prasītāji nav sliktāki vai labāki par pirmajiem. Vērtību sistēma un prioritātes katram savas.

P.S. ja es būtu Sprūda vietā, diez vai lūgtu nodrošinājumu. Bet katram jau savi apsvērumi par savu likumā noteikto tiesību izmantošanu. Kādi konkrētajā gadījumā ir Sprūda apsvērumi, nezinu.

Par kuru kļūdu Jūs, runājat, kolēģe? Man šķiet, ka tajā lēmumā visa tā argumentācija un motivācija arī parādījās?! Tāda nu viņa ir..

Bet tur jau nav nekādas motivācijas. Tikai pliks tiesas apgalvojums, ka prasība pirmsšķietami varētu tikt apmierināta.
Ja paskatās visu to lēmumu ķēdīti, tad gandrīz droši var apgalvot ka tas konfūzs ir cēlies tieši no pirmās instances tiesas trulā paraduma ražot trulus nemotivētus lēmumus.

Apgabaltiesa, atceļot, pirmo lēmumu norādīja, ka: "Kā izriet no pārsūdzētā pirmās instanstances tiesas tiesneša lēmuma, Prasītāja argumentus par
šķēršļiem tam labvēlīga sprieduma izpildei tienesis nav vērtējis, atzīstot, ka pastāvīgu pamatu pieteikuma par prasības nodrošināšanu noraidīšanai rada prasības pirmšķietamā formālā juridiskā pamatojuma nepietiekamība- tas liecinot, ka Prasītājam labvēlīga sprieduma varbūtība ir mazāka
par tās noraidīšanas iespējamību. Civillietu tiesu kolēģija pārsūdzētajā lēmumā nekonstatē tiesneša motīvus (pamatojumu) secinājumam par Prasītāja celtās prasības pirmšķietamā formālā juridiskā pamatojuma nepietiekamību, tādēļ atzīst, ka pārsūdzētais lēmums neatbilst Civilprocesa likuma 230.panta pirmās daļas nosacījumiem.".
Respektīvi Rīgas apgabaltiesa nenorādīja, ka tiesai vajadzētu izlemt vienādi vai otrādi, bet tikai to, ka tiesai vajadzētu savu lēmumu motivēt.

Savukārt Meliņa vai nu aiz paviršības, negudrības vai, kā daži insinuē, korumpētības pieņēma vēl vienu tikpat nemotivētu lēmumu, tikai šoreiz to vairs nevar pārsūdzēt. Ja man vajadzētu derēt - es apgalvotu, ka tiesnese Meliņa ir saņēmusi no Rīgas apgabaltiesas lietu ar atceltu lēmumu un, neiebraucot lietas būtībā, neapzinoties cik "jūtīga" tā lieta ir, pieņēmusi pirmajam pretēju lēmumu, lai miers mājās un nav jāiespringst. Vai vēl ticamāk - to izlēmis pārstrādājies un draņķīgi atalgots tiesneša palīgs - studentiņš.

Es jau arī nesacīju, ka tur ir PIETIEKAMA MOTIVĀCIJA. Tur ir tik daudz argumentu un motīvu, cik tiesa uzskatīja par nepieciešamu. Tagad varam arī lemt, - vai pietiekami daudz un pamatoti tā ir norādīta. :-)