Raksta ietvaros1 tiek sniegtas atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem par pārkāpuma procedūrām, kas ierosinātas, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 258. pantu, iekļaujot šajās atbildēs aktuālo informāciju par Eiropas Komisijas (turpmāk – Komisija) pieeju minēto procedūru kontekstā, lai tādējādi radītu visaptverošu priekšstatu par pārkāpumu procedūru būtību un šo procedūru iespējamām sekām. Vienlaikus norādāms, ka rakstā minētie piemēri nav izsmeļoši, bet ir ilustratīvi praksē sastopamajiem jautājumiem.2 Tāpat šis ir pirmais no trīs rakstiem, kur tiek sniegtas atbildes par pārkāpuma procedūrām. Nākamajā rakstā autore ar piemēriem skaidros LESD 259. panta piemērošanas procedūru, kad viena dalībvalsts ceļ prasību pret citu dalībvalsti.
Kas ir pārkāpuma procedūra
Pārkāpuma procedūras mērķis ir sniegt dalībvalstij ne tikai iespēju izpildīt savus no Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) tiesībām izrietošos pienākumus, piemēram, transponēt direktīvu, ja tā nav transponēta, vai sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, ja tas, transponējot direktīvu, nav sasniegts,3 bet arī aizstāvēties pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem.4 Turklāt jāņem vērā, ka dalībvalsts var atzīt/neatzīt pārkāpumu. Tādējādi nav korekti Komisijas ierosināto pārkāpuma procedūru automātiski asociēt ar finansiālām sankcijām, jo tās var noteikt tikai un vienīgi Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa), izskatot Komisijas celto prasību pret attiecīgo dalībvalsti.
Tāpat atzīmējams, ka pārkāpuma procedūras iedalās "pēc būtības" un "par nepaziņošanu". Turklāt Komisija var arī kļūdīties savā izpratnē attiecībā uz Savienības tiesību normas pareizu piemērošanu. Piemēram, lietā Komisija/Vācija5 Komisija norādīja, ka no Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f) apakšpunkta6 izrietošais atbrīvojums paredzēts visām neatkarīgo personu grupām, savukārt Tiesa secināja, ka Komisijas norādītā interpretācija ir nepareiza,7 jo šāds atbrīvojums pienākas tikai tām neatkarīgo personu grupām, kuru dalībnieki veic darbības sabiedrības interesēs.8 Papildus piebilstams, ka tādus pašus secinājumus attiecībā uz Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f) apakšpunktu Tiesa izteica lietās Aviva9 un DNB Banka.10 Tādējādi, kā redzams, Komisija var arī kļūdīties, ierosinot pret dalībvalsti pārkāpumu procedūru saistībā ar Savienības tiesību normas pareizu piemērošanu, tomēr tikai Tiesa var sniegt pareizu Savienības tiesību normas interpretāciju.
Komisija, ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 17.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes