Līdz ar plašajām iespējām, ko mūsdienās sniedz praktiski neierobežota personu mobilitāte, tā slēpj ceļotāju drošību, veselību un pat dzīvību apdraudošus riskus. Gan ārvalsts likumdošanas nepārzināšanas, gan tuvinieku vai vietējo iestāžu atbalsta trūkuma, gan citu iemeslu dēļ ārvalstīs personai ir ievērojami sarežģītāk risināt dažādas nestandarta situācijas, piemēram, kļūstot par nelaimes gadījuma vai noziedzīga nodarījuma upuri. Tas rada jautājumu, ciktāl ceļotājs pats ir atbildīgs par problēmsituāciju risināšanu, bet kādos gadījumos tam ir tiesības pieprasīt un saņemt savas pilsonības valsts atbalstu.
Sabiedrības priekšstatus nereti iespaido daiļliteratūrā un kino sastopamais visspēcīgais konsula tēls, kas dodas uz ārvalstīm izmeklēt noziegumus, kuros iesaistīti tautieši, vai tiesas sēdē uzstājas kā viņu advokāts. Šādi maldinoši priekšstati rada atbilstošas, bet diemžēl bieži nepamatotas pilsoņu gaidas pēc pašsaprotamas un garantētas valsts pārstāvja rīcības.
Valsts sniegtā atbalsta praktisko īstenošanu ierobežo vairāki apsvērumi, kas ir būtiski, lai izprastu valsts atbalsta apjomu un robežas. Pirmkārt, jānoskaidro, vai atbalsta sniegšana ārvalstīs ir valsts pienākums vai tiesības. Otrkārt, jāapzinās, ka, sniedzot atbalstu, valsts rīkojas citas valsts teritorijā. Treškārt, valsts atbalsta sniegšana vienmēr ir saistīta ar augstām pilsonības valsts izmaksām, sākot ar diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku uzturēšanos dienesta vietā un beidzot ar personu evakuāciju ar speciālo transportu. Ceturtkārt, jānoskaidro, vai valsts sniegtu atbalstu personai analogā situācijā tās dzīvesvietas valstī. Piektkārt, kāds ir valsts atbalsta samērs ar personas atbildību, ja persona nonākusi ārkārtas situācijā, rīkodamās pretēji valsts ieteikumiem un likumam, piemēram, dodoties braucienos uz bīstamiem reģioniem vai iesaistoties noziedzīgās darbībās.
Šis raksts sniegs ievirzi šo aspektu iztirzāšanā no starptautisko un nacionālo tiesību aspekta, īpašu uzmanību pievēršot tā atspoguļojumam Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme).
1. Valsts garantēta aizsardzība ārvalstīs starptautisko tiesību normās
Attiecībā uz valsts īstenotu tās pilsoņu aizsardzību ārvalstīs starptautiskās tiesības primāri runā par valsts tiesībām šādu aizsardzību īstenot.
Šādas tiesības pastāvējušas jau kopš antīkās pasaules. Viduslaikos un līdz pat 19. gs. otrajai pusei Eiropas valstu ieceltajiem vai pilsoņu kopuma ievēlētajiem konsuliem bija tiesības īstenot pilnu un ekskluzīvu civilo un kriminālo jurisdikciju pār saviem pilsoņiem tālās zemēs saskaņā ar mūsdienās vairs nepastāvošo ekstrateritorialitātes principu.1 Šodienas izpratne par valsts sniegto aizsardzību balstās 1963. gada Vīnes konvencijā par konsulārajiem sakariem (turpmāk – Konvencija),2 kas nosaka uzņemošajai valstij pienākumu atļaut ārvalsts konsulārajām amatpersonām īstenot šīs funkcijas, nevis uzliek par pienākumu ārvalstij šīs funkcijas noteikti veikt.
Valsts pienākumu nodrošināt personām tiesības brīvi pārvietoties, izvēlēties dzīvesvietu, atstāt valsti un atgriezties savā valstī ietver nozīmīgākie starptautisko cilvēktiesību instrumenti: ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija,3 Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām4 un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.5 Vienlaikus šajos dokumentos nav iekļautas personas tiesības saņemt savas valsts aizsardzību ārvalstīs. Vēl jo vairāk – šie dokumenti paredz uzņemošās valsts pienākumu nodrošināt jebkurai personai, kas atrodas tās teritorijā vai jurisdikcijā, vienlīdzīgu aizsardzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes