ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

2015. gada 17. augustā Latvijā bija pilnībā jāsāk piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (turpmāk tekstā – Mantošanas regula).¹ Lai arī kopš Mantošanas regulas darbības sākuma ir pagājuši vairāk nekā četri gadi, šī regula tiesu praksē tikusi piemērota reti, gandrīz nemaz. Tomēr salīdzinoši nesen, 2018. gada 27. aprīlī, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments taisīja lēmumu lietā SKC-815/2018 sakarā ar sūdzību par notāra rīcību (turpmāk tekstā – Augstākās tiesas lēmums),² vērtējot pārrobežu mantojuma lietā pieņemto jurisdikciju un noteiktās piemērojamās tiesību normas. Augstākās tiesas lēmums un tajā ietvertās atziņas atklāj būtiskas detaļas par izaicinājumiem, kādus Mantošanas regulas piemērošana sagādā praksē.

Šī raksta autori ar konstruktīvu analīzi vēlas dalīties ar savu nelielo pieredzi Mantošanas regulas piemērošanā praksē, aplūkojot būtiskākos konkrētajai Augstākās tiesas lēmuma pamatā esošajai lietai piemērojamos Mantošanas regulas noteikumus, lietas šķietami komplicētos faktiskos apstākļus, kā arī to mijiedarbību ar Mantošanas regulas noteikumiem, cerot, ka Augstākās tiesas lēmums un šī raksta saturs turpmāk palīdzēs labāk izprast un korekti piemērot Mantošanas regulas noteikumus.

Mantošanas regula ir salīdzinoši jauns un ļoti sarežģīts tiesību instruments, tāpēc arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) prakse pagaidām nevar lepoties ar nolēmumu pārbagātību, skaidrojot Mantošanas regulu.³

1. Mantošanas regulas noteikumi

Mantošanas regula ir Eiropas Savienības (turpmāk – ES) starptautisko privāttiesību instruments, kuru piemēro pārrobežu mantojuma lietām, īpaši, lai noteiktu jurisdikciju un piemērojamās tiesību normas, kā arī regulētu nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās. Tāpat, lai panāktu ātru, vienkāršu un efektīvu pārrobežu mantošanas lietu nokārtošanu ES robežās, Mantošanas regula ievieš vienotas formas Eiropas mantošanas apliecības izveidi. Tālāk aplūkoti tikai tie Mantošanas regulas aspekti, kas bija nozīmīgi izskatāmajā lietā.

1.1. Pastāvīgās dzīvesvietas piesaistes faktors

Piesaistes faktoram "pastāvīgā dzīvesvieta" ir īpaši svarīga loma ne tikai Mantošanas regulas ietvaros, bet arī citos Latvijā tieši piemērojamos ES starptautisko privāttiesību instrumentos, kuros tas kā noteicošais vai viens no galvenajiem piesaistes faktoriem tiek izmantots gan jurisdikcijas, gan arī piemērojamo tiesību normu noteikšanai.⁴ Arī Mantošanas regulā pastāvīgās dzīvesvietas piesaistes faktors ir conditio sine qua non gan jurisdikcijas, gan piemērojamo tiesību normu pareizai noteikšanai.

Piesaistes faktors "pastāvīgā dzīvesvieta" ir plaši analizēts EST judikatūrā.⁵ Lai noteiktu personas pastāvīgo dzīvesvietu, ir nepieciešams vispārējs lietas faktisko ap­stākļu un vairāku ar konkrēto personu saistītu faktoru, piemēram, personas pilsonības, uzturēšanās ilguma konkrētajā valstī un nepārtrauktības, integrācijas sociālajā vidē, personas interešu centra atrašanās vietas u.c., izvērtējums. Tāpat pastāvīgās dzīvesvietas piesaistes faktors jāinterpretē autonomi, t.i., tā tvērumu interpretē un nosaka EST neatkarīgi no tā, kā pastāvīgā dzīvesvieta vai šim piesaistes faktoram kāds pietuvināts jēdziens (domicils, deklarētā dzīvesvieta u.c.) tiek izprasti nacionālajās tiesību normās.

Aplūkojot piesaistes faktoru "pastāvīgā dzīvesvieta" jau tieši Mantošanas regulas ietvaros, jāsecina, ka pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana ir sākotnēji nepieciešama, lai pareizi pieņemtu jurisdikciju un noteiktu mantošanai piemērojamos tiesību aktus. Lai arī pašā Mantošanas regulas pamattekstā pastāvīgās dzīvesvietas piesaistes faktors nav definēts, mirušā pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai jāizmanto ne tikai EST lietās izdarītie secinājumi un minētie faktori, bet īpaša vērība jāpievērš arī izvērstajam Mantošanas regulas 23. un 24. apsvērumam, kas jau tieši attiecībā uz Mantošanas regulu nosaka, kas jāņem vērā, izvērtējot, kur atradās mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī:

"(23) Ņemot vērā iedzīvotāju arvien pieaugošo mobilitāti un lai Savienībā nodrošinātu pareizu tiesu organizāciju un reālu piesaisti starp mantojumu un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju, šajā regulā būtu jāparedz, ka vispārējs piesaistes kritērijs, lai noteiktu gan jurisdikciju, gan piemērojamos tiesību aktus, ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, iestā­dei, kura nodarbojas ar mantošanas lietu, būtu vispārēji jāizvērtē mirušā dzīves apstākļi gados pirms viņa nāves un nāves brīdī, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, jo īpaši mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgumu un regularitāti, kā arī šādas uzturēšanās apstākļus un iemeslus. Šādi noteiktai pastāvīgajai dzīvesvietai būtu jāatspoguļo cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ievērojot šīs regulas īpašos mērķus.

(24) Dažos gadījumos noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu varētu būt sarežģīti. Tāds jo īpaši varētu būt gadījums, kad mirušais profesionālu vai ekonomisku iemeslu dēļ bija devies dzīvot uz citu valsti, lai tur strādātu, dažkārt uz ilgu laiku, bet bija saglabājis ciešu un stabilu saikni ar savu izcelsmes valsti. Šādā gadījumā atkarībā no lietas apstākļiem varētu uzskatīt, ka mirušā pastāvīgā dzīvesvieta joprojām ir bijusi viņa izcelsmes valsts, kurā atradās viņa ģimenes interešu centrs un norisinājās viņa sociālā dzīve.