ŽURNĀLS

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, – “Latvijas Vēstnesim”

Jebkura tiesiska priekšraksta radīšanas un realizācijas pamatā tiek likti konkrēti uzdevumi (mērķi), kuru sasniegšanas pakāpe liecina par tiesību normas faktisko realizējamību, iedarbīgumu, rezultativitāti, t.i., tās efektivitāti. Pieņemot krimināltiesību normas, valsts ar to palīdzību cenšas aizsargāt no apdraudējumiem konkrētas valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku kolektīvu un indivīdu intereses, kurām ar noziedzīgu nodarījumu tiek nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums.

Kā zināms, noziedzīgu nodarījumu sastāva pazīmes tiek aprakstītas Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu dispozīcijās, izmantojot dažādus juridiskās tehnikas paņēmienus. Krimināltiesību normas visai bieži tiek konstruētas kā blanketas, kad likumdevējs panta dispozīcijā nosaka atbildību par konkrētu noteikumu, kurus reglamentē kādas nozares normatīvie akti, pārkāpšanu vai kādas darbības izdarīšanu. Tā atzīstama par neatļautu (nelikumīgu) un noziedzīgu tādēļ, ka ir pārkāpti attiecīgajos normatīvajos aktos ietvertie tiesiskie priekšraksti. Un šādu blanketu krimināltiesību normu faktiskās realizējamības iespējas un efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik precīzi tiks reglamentēta indivīda rīcība noteiktā jomā, jo, lai personu sauktu pie kriminālatbildības par noteikumu pārkāpšanu vai neatļautu (nelikumīgu) darbību, apsūdzībā jābūt precīzai norādei uz to, kāda normatīvā akta kādi priekšraksti ir pārkāpti konkrētajā gadījumā.

Tā, piemēram, saucot kādu pie atbildības pēc Krimināllikuma 260.panta, apsūdzībā ir konkrēti jānorāda, kādi Ceļu satiksmes likuma un Ceļu satiksmes noteikumu panti, punkti un paragrāfi ir pārkāpti.

Tādas pašas prasības pirmstiesas izmeklēšanai un tiesai tiek izvirzītas, saucot personu pie atbildības pēc Krimināllikuma 146.panta par darba aizsardzību vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, pēc 238.panta – par ražošanas drošības un tehniskās disciplīnas noteikumu pārkāpšanu, 239.panta – par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu un noteikumu neievērošanu, 240.panta – par ugunsdrošības noteikumu pārkāpšanu utt.

Savukārt personu var saukt pie kriminālatbildības par šaujamieroču, munīcijas un sprāgstošu vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu un realizēšanu tad, ja tā šīs darbības būs veikusi, pārkāpjot Ieroču aprites likumā un vairākos Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos paredzēto kārtību. Tāpat arī kriminālatbildības par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu nosacījums ir likuma “Par narkotisko un psihotropo vielu likumīgās aprites kārtību” un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu priekšrakstu neievērošana.

Minētais, autoresprāt, parāda, cik svarīga ir krimināltiesību normu piemērošanai nepieciešamo normatīvo aktu savlaicīga pieņemšana, precīzs to priekšrakstu formulējums, Krimināllikuma normu un tā piemērošanai izveidotās normatīvās bāzes priekšrakstu iekšējā saskaņotība, kas ne vienmēr tiek nodrošināta, tādējādi sarežģījot krimināltiesību normu piemērošanu praksē un tajās iekļauto iespēju pilnīgu izmantošanu, bet atsevišķos gadījumos norāda arī uz paša Krimināllikuma nepilnībām.