Šīs esejas mērķis ir izteikt savus argumentus „par” tā saucamo „advokātu procesu”, tas ir, mani apsvērumi, kāpēc tāds ir ieviešams. Šī eseja nav akadēmisks raksts, un autors pauž savu personīgo viedokli.
Uzskatu, ka Latvijā tuvāko 20 gadu laikā „advokātu process” tiks ieviests de iure pilnīgi visos tiesvedības procesos visās instancēs. Šis apgalvojums balstās uz pieņēmumu, ka tuvāko 20 gadu laikā Latvijas Republikā tiks sasniegts pietiekami augsts labklājības līmenis, lai varētu atļauties pieprasījuma apmierināšanu pēc valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības.
Pēc dažu gadu juridiskā darba pieredzes esmu nonācis pie secinājumu, ka tas būtu pareizi un loģiski. Šīs esejas mērķis ir izteikt savus argumentus „par” tā saucamo „advokātu procesu”, tas ir, kāpēc tāds ir ieviešams.
Kaut gan advokātu process citās Eiropas Savienības valstīs nav viennozīmīgs, Latvijas kontekstā redzu šādu pamatojumu.
6 argumenti:
- De facto „advokātu process” lielā mērā darbojas jau tagad. Sarežģītas lietas klients uztic savam advokātam, vienkāršākas, piemēram, vienkāršs līgums vai iesniegums – juristam. Īpaši labi to var redzēt juridisko personu praksē, kas uzņēmuma iekšējo lietvedību uztic juridisko pakalpojumu sniedzējam juristam – kā pilna laika darbiniekam vai ārpakalpojuma veidā, bet sarežģītas lietas – zvērinātam advokātam. Klients nav ieinteresēts, lai viņa lietas tiesā kārtotu vairāki juristi, bet gan viens. Jāatceras arī, ka jebkurš advokāts var procesuāli darīt visu to pašu, ko ikviens jurists, bet ne otrādi. Klientam vienīgais arguments šeit var būt cenas jautājums. Piem., Anglijas un Velsas sistēmā ir iedalījums „solicitor” un „barrister”. Izsakoties vienkārši, „solicitor” gatavo „papīrus tiesai”, līgumus u.c., bet „barrister” „present the case” jeb nodarbojos ar faktisku pārstāvību tiesā.
- Diskusijas vērts ir jautājums par normatīvā regulējuma ieviešanu, kas liegtu personām bez jebkādas juridiskās izglītības (piem., vismaz koledžas līmeņa vai bakalaura) sniegt juridiskos pakalpojumus vispār. Tas arī radītu papildus pieprasījumu pēc kvalificētas juridiskās palīdzības kopumā.
- Diemžēl katrs, kas prot uzrakstīt iesniegumu, sauc sevi par „juristu”. Piemēram, interneta vidē parādās tādas profesijas kā „zvērināti juristi” u.c. Tas var maldināt klientu. Advokātu process to varētu novērst. Būtu lielāka skaidrība un paļāvība uz personas profesionalitāti un kvalifikāciju.
- Advokātu procesa ieviešana gan nozīmētu arī advokātu skaita palielināšanu, jo krasi pieaugtu lietu skaits. Pamatā jaunie advokāti būtu tie paši juristi, kas jau tagad pārstāv klientus tiesā, bet vēl nav advokāti. Palielinātos lietu skaits jau praktizējošiem advokātiem un advokātu palīgiem. Tajā pašā laikā advokatūrā nevarētu nokļūt tie daudzie, kuriem nav nekāda sakara ar jurisprudenci, kuri, iespējams, apzināti maldina patērētājus.
- Tiem daudziem ārzemniekiem un uzņēmējiem, ar ko esmu saticies un runājis, nav skaidrs, kā var ne-advokāts pārstāvēt tiesā. Advokātu process ievieš skaidrību arī, piemēram, cilvēkiem, kas nav no Latvijas, bet kuriem nepieciešama juridiskā palīdzība.
- Vēsturiski advokātiem bija milzīga loma Latvijas Republikas vēsturē. Jānis Čakste, pirmais Latvijas Republikas prezidents, bijis advokāts. Daudzi no „Satversmes tēviem” bija advokāti. Stiprināt šo institūtu nozīmētu arī stiprināt vēsturisko tradīciju un Latvijas demokrātiskumu.
Nobeigumā vēlos pateikt, ka „advokātu process” visos tiesvedības procesos ir laika jautājums. Uzskatu, ka tas ir pareizs virziens, no kura iegūst visi.
