DOMNĪCA ESEJA

21. Marts 2022 / 11:10

“Demokrātija – tikai demokrātiem”
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 

Teju trīs nedēļas pēc tam, kad Krievijas Federācijas armijas raķešu zalves no jauna pāršķēla nogaidošo rīta klusumu brīvajā un neatkarīgajā Ukrainas zemē, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskā tiesa izdeva rīkojumu, ar kuru Krievijai tika tūlītēji pieprasīts “[..] pārtraukt militārās operācijas, ko tā uzsākusi 2022. gada 24. februārī Ukrainas teritorijā”.[1] Balsojot “par” Krievijas militārās brutalitātes nosodīšanu, 13 no ANO Starptautiskās tiesas 15 tiesnešiem nepārprotami apliecināja, ka to vērtību lokā, uz kuru aizsardzību ir virzīta Rietumu pasaule un ANO iedibinātā miera sistēma, nav vietas agresijai un asinskārai diktatūrai.[2] Savukārt vēl dienu pirms šī ANO Starptautiskās tiesas rīkojuma pieņemšanas arī tepat Latvijā notiekošie politiskie procesi kalpoja par iemeslu bilst dažus apsvērumus par tām vērtībām, ko vēlas un, pats galvenais, vispār ir spējīgi aizsargāt tā saucamie Latvijas demokrāti.

Periodiskais izdevums “Jurista Vārds” 7. martā tīmeklī publicēja aicinājumu apspriest un atbalstīt priekšlikumu par rosinājumu grozīt Krimināllikuma 74.1 pantu, tādējādi piedāvājot atzīt par krimināli sodāmu jebkādu publiska atbalsta paušana šobrīd notiekošajam Krievijas iebrukumam neatkarīgajā Ukrainas valstī, kā arī aicinot novērstu Latvijas sabiedrības šķelšanu un naida provocēšanu.[3]

Viennozīmīgi šajā kontekstā priecēja kaut vai apstāklis, ka 13. Saeimas Juridiskajai komisijai jautājums par Krievijas agresijas Ukrainā (iespējamām un patlaban jau arī gluži reālām) atbalsīm Latvijā šķita aktuāls vismaz tādā mērā, lai daļu 2022. gada 15. marta sēdes veltītu iesniegtā Krimināllikuma 74.panta grozījumu projekta vērtēšanai.[4] Tomēr, iepazīstoties ar 15. marta Saeimas Juridiskās komisijas sēdes protokolu Nr. 266,[5] nepameta sajūta, ka patiesā problēma, ar kuru mums, iespējams, vēl nāksies sastapties arī turpmāk, ir iestīvināta pārāk šaurā un tamdēļ smacējošā formālu atrunu ietērpā, kas tāpēc liedz ar neaizmiglotu skatu paraudzīties uz lietām tā, kā tās sastāv patiesībā. Citiem vārdiem sakot, debatēs argumentu paušanai izraudzīti it kā pareizi un glīti noformēti juridiski izteikumi, politkorektā tonalitātē izskanējušas arī gādīgā lēmumu pieņēmēja rūpes par netaisnīgas notiesāšanas riskiem, taču, manā ieskatā, likumdevējs ne par mata tiesu nepavirzījās uz priekšu to jautājumu izlemšanā, kas bija jārisina jau ļoti sen – vismaz 2014. gada pavasarī, kad Krievija uzsāka militāru agresiju pret Ukrainu.

Šajā gadījumā zīmīgs ir pats datums; Saeimas Juridiskās komisijas sēde notika 15. martā.

Man šis datums raisa asociācijas ar 2014. gada 15. martu – ar pēdējo ievērojamus ļaužu pūļus pulcējušo pretkara protestu visā Krievijā, kas plašāk kļuva zināms kā “Miera maršs” (“Марш мира”). Maskavas, Sanktpēterburgas un citu Krievijas pilsētu ielās izgāja vismaz 100 tūkstoši cilvēku, atbalstot Ukrainu un nosodot militāro invāziju Ukrainas neatņemamā teritoriālā sastāvdaļā – Krimā.

“Miera maršu” tiešajā ēterā tobrīd translēja viens no pēdējiem neatkarīgajiem televīzijas kanāliem – tolaik vēl neaizliegtais un no Krievijas informatīvās telpas nepadzītais telekanāls “Дождь”.[6] Vērojot 2014. gada pretkara protestus un mēģinājumus iebilst Krievijas īstenotajai agresijai šodien, būtiskākā atšķirība starp mūsdienu Krieviju un tā laika Krieviju, neraugoties uz jau toreiz acīmredzama autoritāra režīma iezīmēm, ir tā, ka tos cilvēkus, kas pulcējās “Miera maršā”, toreiz vēl neaizturēja, nesita un vēlāk nesodīja par izdomātiem pārkāpumiem. Citiem vārdiem sakot, Krievijā vēl pilnībā nebija noformējies totalitārs režīms.

Divas “Miera marša” epizodes atminos sevišķi spilgti. Pirmā – tajā piedalījās leģendārā PSRS laika disidente, publiciste un cilvēktiesību aizstāve Valērija Novodvorska,[7] kura, būdama pārdzīvojusi PSRS psihiatriskajās “dziednīcās” un lēģeros ik uz soļa sastopamo režīma funkcionāru necilvēcību un spīdzināšanu, par savu pienākumu uzskatīja vajadzību protestēt pret Krievijas militāro invāziju Ukrainā. Turklāt tas viss – spītējot apstāklim, ka slimību un PSRS psihiatrijas “speciālistu” noteikto diagnožu “ārstēšanas” metožu sekas jau 2014. gadā V. Novodvorsku bija piesaistījušas ratiņkrēslam.

Otrā epizode. Šim datumam – 2014. gada 15. martam – ir vēl viena nozīmīga detaļa.

Paralēli – vismaz Maskavā – notika alternatīvs valdošās varas organizēts pasākums jeb “Brālības maršs”[8] (“Марш братства”), atbalstot Krimas aneksiju un attaisnojot agresiju pret Ukrainas teritoriālo suverenitāti. Telekanāls “Дождь” paralēli sekoja līdzi arī šim pasākumam. Līdzīgi kā arī šo rindu autors…

Bija sāpīgi noraudzīties uz kraso pretstatu – pa Maskavas ielām militārās, gluži kā karaspēka ierindās maršēja sarkanmelnā tērpti jauni, spēcīgi vīrieši ar sarkaniem karogiem un agresoru attaisnojošiem saukļiem aprakstītiem plakātiem rokās. Asociācijas ar hitleriskās Vācijas pompozajiem pasākumiem bija vienkārši acīmredzamas.

“Miera marša” protesta laikā disidenti V. Novodvorsku uzrunāja “Дождь” žurnālists, vaicājot – “Ko Jūs domājat par šo varas organizēto pasākumu?”

Es lieliski atceros V. Novodvorskas atbildes vārdus, kas skanēja šādi: “Ja es būtu jaunāka un ja es vēl varētu, es ņemtu rokās automātu un šautu!” Šos vārdus V. Novodvorska izteica kā cilvēks, kurš ir sapratis: nu jau ir par vēlu, viss ir zaudēts.

Nav šaubu, ka astoņu gadu laikā sabiedrības vairums, tajā skaitā – tie, kas šodien paši ir tie “jaunākie” un vēl “varošākie” –, ir tiktāl iestidzis melu, dezinformācijas un garīga kūtruma dūkstī, ka par daudz vieglāku ceļu atzīst vienaldzīgu, saltu norobežošanos no aktuālajām, jau visu pasauli apdraudošajām problēmām. Savukārt tamlīdzīgs cilvēciskais trulums atsaucīgi rezonē ar primitīvu instinktu diktētu Rietumu sazvērestības pret Krieviju kā visas pasaules “garīgās atdzimšanas” citadeli teoriju ideologiem…

Ievērojamās disidentes V. Novodvorskas dzīvība izdzisa 2014. gada 12. jūlijā. Dažas dienas vēlāk, 17. jūlijā, notika viņas bēres. Taču tajā pat dienā pašpasludināto, bandītisko, tā dēvēto tautas republiku kombatanti notrieca pār Austrumukrainas teritoriju lidojošo Malaizijas aviokompānijas Malaysia Airlines aviolaineri MH17/MAS17. Dievs mans liecinieks, ka tieši uz šo dienu es biju gatavojies publicēt V. Novodvorskas piemiņai veltītu nekrologu, bet to toreiz tā arī neizdarīju. Droši vien tāpēc, ka šoks par Ukrainas debesīs notikušo un pasaules reakcija par šo bezprātu ievērojamās disidentes nāvi nevis padarīja par nesvarīgu, bet parādīja to, cik patiesībā neaizsargāta un trausla ir ik katra dzīvība. Jebkurā gadījumā – šis prātam neaptveramais noziegums atturēja mani to darīt, jo zināju, ka šie daži piemiņas vārdi notikušās traģēdijas kontekstā nonāktu nebūtībā, un man tas šķita kā V. Novodvorskas piemiņas zaimošana.

Katrā gadījumā šodienas notikumu kontekstā jautājums nav tikai par 2014. gada pavasara notikumiem un vairuma īso vēsturisko atmiņu par tiem, bet arī par ļoti zīmīgiem vārdiem, ko V. Novodvorska sacīja kādas intervijas laikā uz Ņujorku emigrējušo krievu veidotā televīzijas pārraidē (tā saucamajā tokšovā), atbildot uz jautājumu par viņas agresīvo nostāju pret tamlīdzīgiem garīgo lumpeņu režīmiem: “Ziniet, es esmu pārliecināta, ka demokrātija ir domāta tikai demokrātiem.”

Šī ir vēl viena V. Novodvorskas atziņa, kas manī iespiedusies dziļi, līdz kaula smadzenēm.

Attiecinot V. Novodvorskas vārdus uz šodienas apstākļiem un cilvēcīgi saprotamo tautas netīksmi par dažādiem varas pārstāvju lēmumiem, jāsecina, ka šo dusmu un agresijas patiesais iemesls ir varas nespēja personu aizsargāt. Brīdī, kad visdziļākās cilvēcības stīgas ir atsegtas savā trauslajā kailumā, cilvēkam gluži vienkārši vairs var nepietikt spēka noticēt mīkstajos ērtās ikdienības pēļos iegrimušajiem deputātiem, kas ikdienā ne pārvietojas sabiedriskajā transportā, ne dzīvo ar kaimiņvalstu izdarīto kara noziegumu slavinātājiem vienā daudzdzīvokļu namā, ne izjūt tās rūpes un raizes, kas pazīstamas citos sabiedrības slāņos dzīvojošajiem, taču pamanās spriedelēt par taisnīgumu, demokrātiju, sociālā atbalsta pasākumiem… Līdzīgi kā alpīnistam ceļā uz Everesta virsotni ar laiku sāk trūkt skābekļa, arī arvien augstākā varas vertikāles pozīcijā esošajam var trūkt skaidras nojēgas par to, ko pārdzīvo tauta īstenībā.

Pēc 2014. gada Krievijas agresijas uzplūdiem sekoja toreizējo Rietumvalstu līderu tango ar Putina režīmu; neizpalika mātišķi mēģinājumi norāt it kā nevainīgo, palaidnīgo zēnu. Tā rezultātā zem paklāja tika paslaucīts arī fakts, ka Rietumu līderi savā klēpī bija iznēsājuši kārtējo Rozmarijas bērnu[9] – laiduši pasaulē šobrīd jau acīmredzami totalitāru režīmu.

Turklāt šīm visām politiskajām izlaidībām pa vidu Latvijas Republika pilnā nopietnībā mēģināja saukt pie kriminālatbildības Latvijas Republikas Satversmi aizstāvošo Daini Rūtenbergu, kurš no psihodēliskas ekstāzes pārņemtu Putina režīma atbalstītāju rokām 2014. gada pavasarī izrāva Krievijas Federācijas karogu un salauza tā kātu.[10]

Tobrīd es jutu saļogāmies pamatu zem kājām, jo mīkstmiesīgajai eirokrātijai dīkais sadzīviskais komforts bija laupījis spēju virknēt domas saprātīgu lēmumu pieņemšanai, lāga neredzot vai izliekoties neredzam problēmas būtību. Tolaik, līdzīgi kā gluži nesen, kad tika uzsākts kriminālprocess par Sarkanās armijas lielgabala nogremdēšanu Daugavas dzīlēs, es atminējos Raiņa vārdus – “Tavs nams jau sen ir izkurtis”.[11] Turklāt tajā laikā varas pārstāvji pievēra acis arī uz bezkaunīgi uzkrītošo un arvien par agresīvāku kļuvušo Georga lentīšu nēsāšanas kultu, ar ko ārēji un iekšēji agresīvi ļaudis demonstrēja savu nicinājumu un riebumu pret mūsu vērtībām, aizsedzoties ar 2. pasaules karā kritušo pieminēšanu.

Vēlreiz atminoties V. Novodvorskas vārdus, domājams, ka demokrātija patiesi ir domāta demokrātiem. Un demokrātija ir jāprot aizsargāt arī ar drastiskiem līdzekļiem, lai neizrādītos par vēlu un lai nebūt vien rezignēti jānosaka: ja es būtu jaunāks, ja es vēl varētu…

Tieši tādēļ jo skumjāk kļūst lasīt pilnā nopietnībā paustās vāji slēptās atrunas, kas izskanēja Saeimas Juridiskās komisijas 15. marta sēdē, attaisnojot viedokli, ka par totalitārā režīma simbolu izmantošanu publiskā vietā pilnīgi pietiekama esot jau noteiktā administratīvā atbildība.[12] Sak’, grozot Krimināllikuma 74.1 pantu, “[..] problēma netiks atrisināta tik ātri un efektīvi, kā piemērojot administratīvo sodu”.[13]

Izskanēja apgalvojumi, ka Krimināllikuma 74.1 pantā noteiktā kriminālatbildība par tamlīdzīgām darbībām, proti, agresora simbolikas izmantošanu iestātos tad, ja “[..] bez simbola būtu vēl kāds teksts tam apakšā, [..] un prokurori ņemtu šādas lietas pretī un virzītu. Bet gadījumos, kad runa ir tikai par simbolu, [..] tur nebūs 74.1 panta sastāvs un nevarēs šo pierādīt.”[14]

Tāpat problēma tika saskatīta arī citviet, proti, “[..] Krimināllikums un Kriminālprocesa likums [esot] tomēr ļoti smagnējs, [..] efekts netiktu sasniegts tik ātri, sevišķi – ja kriminālprocesu skaits būs ļoti liels, un, kamēr nonāks pie pirmajiem spriedumiem – paies ļoti ilgs laiks”.[15]

Neviltotu pārsteigumu raisīja šīs uzspēlētās jaunā Vertera ciešanas[16] un piepešās rūpes par noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses konstatēšanas grūtībām, jo, lūk, šodienas apstākļos varot taču būt tā – “[..] persona ir gribējusi slavināt, attaisnot u.tml., un šos simbolus lietojusi bez dziļākas jēgas un izpratnes”.[17]

Šeit pilnīgi pamatoti var uzdot dažus pavisam konkrētus jautājumus. Vai mūsdienu informatīvā lauka organizācijas pakāpe maz pieļauj iespēju, ka, neraugoties uz diametrāli atšķirīgām viena un tā paša notikuma interpretācijām no globālā mēroga konfliktā iesaistītajām pusēm, kāds patiešām varētu nesaprast attiecīgā simbola lietojuma konotāciju? Par kādu subjektīvo pusi tur vēl varētu raisīties debates?

Arī no Krimināllikuma komentāru viedokļa raugoties, ar genocīda, noziegumu pret cilvēci vai mieru, kara noziegumu slavināšanu tiek saprasta informācijas izplatīšana, kas satur šādu noziegumu atzinīgu novērtējumu, cildinājumu, pauž šādas informācijas izplatītāja – paša cilvēka – atbalstu un pozitīvo attieksmi par agresora izrīcību.[18] Tieši tādēļ, lai novērstu jebkādus pārpratumus, ka, lūk, attiecīgo abreviatūru demonstrēšana nesatur nekādu informāciju, likumprojekts mēģināja visus pārpratumus nolikt savās vietās, ja gadījumā kādam par tamlīdzīgu performanci[19] vēl varētu būt šaubas.

Tādējādi, pielietojot burtu “Z” vai cita veida agresoru atbalstošu simboliku, patiesi gribētos redzēt, kā gan kaut vai tikai un vienīgi klusējošs, acīmredzami agresīvs cilvēks, lietojot tamlīdzīgus simbolus un paužot nepārprotami nicinošu attieksmi pret Latvijas Republikas demokrātisko iekārtu, varētu neapjaust savu darbību raksturu? Ikviens jurists pateiks, ka slavināšana ir informācijas izplatīšana, savukārt “Z” simbola zibināšana publiskās vietās nepārprotami arī apliecina šādu – agresoru atbalstošu un tā darbības slavinošu – informācijas izplatīšanu. Tieši tāpēc skaidrs un nepārprotams signāls par “nulles toleranci” pret tamlīdzīgām akcijām un šādu apzinātu izrīcību, kurā subjektīvā puse ir nepārprotami skaidra, ir kriminālatbildības noteikšana.

Ja kāds “advokāts–neveiksminieks” sadūšotos piedāvāt versiju, ka, lūk, viņa klients esot vēlējies ar burtu “Z” godināt savu sievasmāti Zani vai sievastēvu Zigurdu, turklāt šādam pastāstam pilnā nopietnībā noticētu kāds procesa virzītājs, tad rastos dibināts iemesls runāt tikai par diviem šādas situācijas iemesliem – vai nu tas ir patoloģisks stulbums, vai arī piepeši, atšķirībā no citām pielīdzināmām kriminālprocesuālām situācijām, šādas versijas pārbaudītājs “pilnā nopietnībā” apņēmies nodarboties ar subjektīvās puses rūpīgu pierādīšanu.

Es varētu nosaukt neskaitāmus prakses piemērus, kad subjektīvās puses vērtēšanas jautājumi mūsdienu procesa virzītājus interesē visnotaļ mazā mērā – diemžēl tā. Jo sevišķi tas attiecas uz lietām, kur tiek izmeklēti noziedzīgi nodarījumi, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. pantā. Nemaz nerunājot par sevišķajiem procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu, kad līdz nejēdzībai vienkāršotās procedūrās sastopamā netaisnība nereti vienkārši brēc debesīs…

Turklāt, ja kāds patiešām “Z”, “V” vai cita veida Krievijas militārās agresijas simboliku izmantotu savas nezināšanas vai garīgās atpalicības dēļ, tamdēļ taču arī eksistē attiecīgi ekspertu atzinumi, lai konstatētu, vai šī persona vispār ir pieskaitāma. Piemēram, par nacistiskās Vācijas karoga vai citas simbolikas lietošanu vācieši savulaik noteica kriminālatbildību, lai gan saprātīgiem cilvēkiem ir pilnīgi skaidrs, ka par to vispār vairs nevajadzētu raisīties nekādām diskusijām.

Protams, man bija zināms, ka tamlīdzīgas agresora simboliku atbalstošas izpausmes plānots pakļaut administratīvās atbildības regulējumam, un tieši tāpēc sistēmiski politisko opozicionāru “Zaļo un Zemnieku savienības” piedāvāto Krimināllikuma grozījumu nozīmībai bija nepieciešams adekvāts izklāsts un saprātīgs novērtējums. Proti, lai nerastos nekādi jautājumi par tiesību normas interpretāciju mūsdienu informācijas un tās pieejamības plašumos vai neraisītos liekas diskusijas par to, vai tamlīdzīgas darbības, pielietojot agresora simboliku publiskajā telpā, ir kriminalizējamas. Atbildei uz šādu retoriku jābūt stingrai un pārliecinošai – militāru agresiju atbalstošas simbolikas lietošana un kara noziedznieku slavināšana ir krimināli sodāma. Naidpilnās agresijas augonis izgriežams bez jelkādas žēlastības vai kavēšanas, nepieļaujot to, ka Putina noziedzīgā režīma paranoidālie murgi turpina saindēt cilvēku prātus un šo uzskatu tālāku manifestāciju publiskās vietās. Proti, demokrātiskā sabiedrībā šādas nezāles iznīdējamas, ja nepieciešams, rīkojoties ar skarbām metodēm un atceroties, ka “demokrātija ir domāta tikai demokrātiem”.

Šajos apstākļos tai bija jābūt politiskās izšķiršanās reizei – pietiekami drosmīgai un vīrišķīgai, atmetot jelkādu untumainu tielēšanos par efektivitāti, lietderīgumu vai nevietā piesauktām tādām juridiskām finesēm kā subjektīvā puse. Turklāt “budžeta inteliģencei” būtu jāapjauš, ka viņiem patlaban būtu pēdējais laiks novilkt piemīlīgo demokrātu masku, kad patiešām šo demokrātiju pilnā nopietnībā apdraud agresors.

Jebkurā gadījumā – šo grozījumu kontekstā tai vajadzēja būt tikpat noteiktai izvēlei kā lēmumam demontēt Uzvaras pieminekli vai aizvērt Ukrainas debesis krievu lidmašīnām. Turklāt tas, ka Saeima vienbalsīgi pieņēma lēmumu aizvērt debesis,[20] adresējot to ANO un vienlaikus labi zinot, ka tās spēkos nav to realizēt, drīzāk līdzinās, piedodiet, politiskai masturbācijai. Citu pieklājīgāku apzīmējumu šeit grūti piemeklēt.

Lūk, tāds bija šo rosināto grozījumu konteksts, tajā skaitā – materiāltiesiskie aspekti. Pievēršoties procesuālajiem aspektiem, Saeimas Juridiskās komisijas 15. marta sēdē izskanēja apgalvojumi, ka kriminālprocesa norise iepretim administratīvo pārkāpumu procesam esot ievērojami sarežģītāka. Tas gan liek vaicāt kur tad paliek Kriminālprocesa likuma 36. nodaļas “Pirmstiesas kriminālprocesa īpatnības paātrinātajā procesā” regulējuma efektīva piemērošana? Galu galā – nupat taču vēl ģenerālprokurors solīja, ka prokurori savas darba dienas sākšot policijas iecirkņos, lai veicinātu šo pusmirušo normu reanimēšanu.

Tādējādi arī nerodas skaidrība par to, kādi papildu resursi vai profesionālās kapacitātes vēl būtu nepieciešamas, lai, konstatējot šādu formālu, turklāt vienkāršu (vēl kāda pieckapeika) noziedzīgu sastāvu, attiecīgais gadījums nekavējoties netiktu virzīts izskatīšanai uz tiesu. Turklāt, pretēji Saeimas Juridiskās komisijas sēdē dzirdamajam uzskatam, ka administratīvo pārkāpumu lietas esot pavisam vienkāršas, tā sakot, “čiks, un gatavs!”, šeit principiāli tomēr nav nekādu procesuālu atšķirību. Vēl jo vairāk – vēl pat nav teikts, kurā no procesiem – administratīvo pārkāpumu lietā vai paātrinātajā kriminālprocesā – attiecīgais jautājums tiktu izskatīts žiglāk.

Tamlīdzīgi apgalvojumi, manuprāt, gluži vienkārši ir atrunas, kuru iemesli meklējami jau iepriekš minētajā formālismā un mazdūšībā. Krietni skandalozāk būtu tad, ja šādas izrīcības cēlonis būtu principiāla visu opozīcijas rosinājumu noraidīšana. Sak’, nedod Dievs, kāds iegūs politiskas dividendes par saprātīgiem priekšlikumiem.

Turklāt patlaban arvien biežāk piezogas sajūta, ka sabiedrības vairākumam nu ir pārgājis pirmais izbīlis, ka Latviju varētu piemeklēt tāds pats liktenis kā ukraiņu tautu, tādējādi atkal ļaujot manīt jau ierastās nacionālās rakstura īpatnības, ko nevar nodēvēt nekā citādi kā vien par verdzisku iztapību… Lai gan latviešiem 2. pasaules karš vis nebeidzās 1945. gadā, iespējams, tieši šobrīd ir īstais laiks apjēgt, ka latviešu tautai nav jāatvainojas un jāmēģina skaidrot savas tiesības atrasties pašai savā zemē, savā valstī. Aktīva rīcība, nevis gulšņāšana krāsns augšā, ir vienīgais racionālais risinājums, kas ļaus aizstāvēt tās vērtības, kuras patlaban visas Eiropas interesēs varonīgi aizstāv Ukrainas armija.

Taisnību sakot, minētie mēģinājumi mīkstināt attieksmi pret agresora atbalstītājiem, aizbildinoties ar it kā objektīvām grūtībām konstatēt subjektīvo pusi šādā acīmredzamā naida simbolikas lietošanā, maz vairs ar ko atšķiras no Krievijas amatpersonu visdažādākajiem centieniem izkropļot priekšstatu par karu Ukrainā un brutalitāti pret civiliedzīvotājiem.[21]

Tomēr šeit ir jāsaprot viens – kamēr mēs dzīvojam blakus noziedzīgai, militārai varas kliķei un tās dancinātajai marionešu kara mašinērijai, kamēr daži ar vājprātu sirgstoši diktatori paši nekad karu nav redzējuši vaigā, nav sajutuši cilvēka ciešanu, degvielas smārda un artilērijas uguņu gruzdošo tvanu, mēs turpināsim atrasties uz pulvera mucas.

Un tikai no katra individuālās nelokāmības un pretspara jebkādām šī režīma izpausmēm, manifestācijām, slavinājumiem ir atkarīgs tas, vai karš – šis agresijas izdzimums kā spitālīgs neradījums tiks ieslodzīts tālu prom no mieru alkstošā cilvēces vairuma. Lai gan mēs nevaram tiesiskiem līdzekļiem īstenot deputinizāciju Krievijā, mums ir iespējas to izdarīt pašiem savā valstī, izsvēpējot sārņus no visiem sabiedrības pakšiem un parādot – kurš šeit beigu beigās ir saimnieks. Tieši šādu vēstījumu Rietumvalstu līderiem dienu no dienas pauž Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis.

Tāpēc uzdodamais jautājums šajā gadījumā ir lakoniski vienkāršs – kas vēl šeit nav skaidrs?

Kā savulaik sacīja V. Novodvorska – “demokrātija ir domāta tikai demokrātiem”.

[1] Allegations of genocide under the Convention on the prevention and punishment of the crime of genocide (Ukraine v. Russian Federation). Request for the indication of provisional measures: Order. 15.03.2022. Pieejams: https://www.icj-cij.org/public/files/case-related/182/182-20220316-ORD-01-00-EN.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[2] Divi no 15 tiesnešiem – Sjue Haņcjiņa (薛捍勤) (Ķīna) un Kirils Gevorgjans (Кирилл Геворгян) (Krievija) – balsoja “pret”

[3] Skat. plašāk: Priekšlikums kriminalizēt Krievijas agresīvā kara simbolu lietošanu un agresorvalsts atbalstīšanu citos veidos. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/280847-priekslikums-kriminalizet-krievijas-agresiva-kara-simbolu-lietosanu-un-agresorvalsts-atbalstisanu-ci/ [aplūkots 2022. gada 17. martā],

[4] 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes darba kārtības materiāli. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868E3316D4C2258801003B289D?OpenDocument&prevCat=13|Juridisk%C4%81%20komisija [aplūkots 2022. gada 17. martā],

[5] Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes protokols Nr. 266. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868e3316d4c2258801003b289d/$FILE/PR_2022_03_15_10_00_JK_266.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[6] “Дождь” (Eiropā pazīstams arī ar apzīmējumiem “Dozhd”, “До///дь”, “TV Rain”) – 2010. gadā izveidots neatkarīgs Krievijas televīzijas kanāls. 2022. gada 1. martā Krievijas Federācijas Ģenerālprokurors izdeva rīkojumu Krievijas Federācijas sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju nozares Federālajam uzraudzības dienestam (Roskomnadzor) slēgt telekanāla “Дождь” apraidi Krievijas Federācijā.

[7] Valērija Novodvorska (Вале́рия Ильи́нична Новодво́рская, 17.05.1950.–12.07.2014.) – padomju disidente, žurnāliste, politiķe, cilvēktiesību aktīviste. 1969. gadā, būdama 19 gadus veca, V. Novodvorska tika pirmoreiz apcietināta par pretpadomju aģitāciju – skrejlapu un pašsacerēta dzejoļa izplatīšanu, nosodot PSRS militāro invāziju Čehoslovākijā. Par pretdarbošanos varai un režīmam V. Novodvorskai tika noteikta diagnoze – “lēni ritoša šizofrēnija” – un režīms – tās “ārstēšana” īstenojama bēdīgi slavenajā Padomju psihiatriskajā slimnīcā (tā saucamajā psihuškā), kur no 1970. gada februāra līdz 1972. gada jūnijam V. Novodvorska pavadīja ieslodzījumā. 1978., 1985. un 1986. gadā V. Novodvorska tika tiesāta par pretpadomju darbību. 1988. gadā dibināja partiju “Demokrātiskā savienība” (“Демократический союз”), pēcāk darbojusies arī citās politiskās partijās. Aktīvi darbojās publicistikā, tajā skaitā arī vairāku grāmatu autore.

[8] “Марше братства” – 2014. gada 15. martā notika tā dēvētais brālības un pilsoniskās pretošanās maršs, atbalstot “[..] brālīgo ukraiņu tautu, kas kritusi zem Bandera huntas papēža [..]”. Pieejams: https://vk.com/brat_15_march [skatīts 2022. gada 17. martā].

[9] Domāta atsauce uz amerikāņu rakstnieka Airas Levina (Ira Levin, 1929–2007) 1967. gadā sarakstīto darbu “Rozmarijas bērns”.

[10] 2014. gada 10. marta “Latvijas Krievu savienības” rīkotais pikets, kura laikā tika pausts atbalsts Krievijas īstenotajai agresijai un Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācijai un aneksijai.

[11] Rainis. Ziemeļtēva ledus pils. Publicēts krājumā “Vētras sēja”, kurā apkopoti ap 1905. gadu tapušie dzejoļi.

[12] Skat. Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes protokols Nr. 266, 7. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868e3316d4c2258801003b289d/$FILE/PR_2022_03_15_10_00_JK_266.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[13] Skat. Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes protokols Nr. 266, 7. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868e3316d4c2258801003b289d/$FILE/PR_2022_03_15_10_00_JK_266.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[14] Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes protokols Nr. 266, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868e3316d4c2258801003b289d/$FILE/PR_2022_03_15_10_00_JK_266.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[15] Turpat.

[16] Domāta atsauce uz Johana Volfganga Gētes darbu “Jaunā Vertera ciešanas” (“Die Leiden des jungen Werthers”, 1774). Darba simbolismā Verters ir dzīvīguma iemiesojums, kura ciešanas sakņojas liegumā pārkāpt normu.

[17] Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas 2022. gada 15. marta sēdes protokols Nr. 266, 5. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/183283868e3316d4c2258801003b289d/$FILE/PR_2022_03_15_10_00_JK_266.pdf [skatīts 2022. gada 17. martā].

[18] Skat. Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX–XVII nodaļa). Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 34. lpp.

[19] Skat. arī: Rusanovs E. Par gribu sadursmi, demokrātiju, sarkanajām līnijām un visbeidzot – par noziegumu kā konceptuālo mākslu: performance [1] vai hepenings [2]? Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/par-gribu-sadursmi-demokratiju-sarkanajam-linijam-un-visbeidzot-par-noziegumu-ka-konceptualo-makslu-performance-1-vai-hepenings-2/ [skatīts 2022. gada 18. martā].

[20] Saeima pieņem paziņojumu par lidojumu aizlieguma zonas noteikšanu Ukrainas teritorijā un pasākumiem Krievijas agresijas ierobežošanai (17.03.2022.). Pieejams: https://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/30774-saeima-pienem-pazinojumu-par-lidojumu-aizlieguma-zonu-noteiksanu-ukrainas-teritorija-un-pasakumiem-krievijas-agresijas-ierobezosanai [skatīts 2022. gada 17. martā].

[21] Skat. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāves Marijas Zaharovas 2022. gada 17. marta uzrunā vairākkārt izskanēja tamlīdzīgi apgalvojumi. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-10622979/Russia-continues-lie-teeth-Kremlin-spokeswoman-says-dont-bomb-cities.html [skatīts 2022. gada 17. martā].

13
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē obligātums kā akmenī cirsta dogma mūsdienu Latvijas kriminālprocesā
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Rašisma murgu terapija demokrātiskā sabiedrībā
Jūlija Jerņeva
Eseja
Par nāvi nerunā. Parunāsim par nāvi?
Sākoties karam Ukrainā, medijos lasījām daudzus aizkustinošus stāstus par to, kā pāri pirmajās dienās steidzās apprecēties. Protams, karš liek aizdomāties par to, ka neviens no mums nedzīvos mūžīgi, un romantika ir neatņemama tā ...
1 komentāri
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. IV. Vai procesa virzītāji nekad nemelo?
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. III. Vai meliem vienmēr ir “īsas kājas”?
1 komentāri
AUTORU KATALOGS