Pretēji LU doktorantam P.Iļjenkovam, uzskatu, ka tas ir pirmšķietami klaji nelikumīgs Satversmes tiesas nolēmums, kam, visticamāk, būs ilgtermiņa sekas uz Latvijas tiesību (un finanšu) sistēmu. Līdzīgi kā ASV Augstākās tiesas spriedumam t.s. abortu lietā. Dīvaina, neizprotama un ar veselo saprātu neizskaidrojama ir Satversmes tiesas tiesnešu rīcība, izvēloties pieaicinātās personas lietā, kas rada nopietnas bažas jeb aizdomas par manipulāciju ar pierādījumiem lietā jeb liecinieku piemeklēšanu "vajadzīgā" nolēmuma pamatošanai. Faktiski tas ir skaidrs signāls ārvalstu investoriem - Latvija nav vieta, kurā tiek cienītas īpašuma tiesības un respektētas investīcijas un starptautiskie līgumi par to aizsardzību.
Noziedzīgi iegūta nauda ir jāizņem no civiltiesiskās apgrozības, bet ne ar tādām metodēm, tostarp, paziņojot, ka pat valsts iestādē strādājoša skolotāja, prokurora vai tiesneša atmaksātais kredīts par dzīvokli ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, ja reiz kredīts šim aizņēmējam savulaik bija izsniegts no bankā pirms tam ieplūdušajiem (noguldītajiem vai ieskaitītajiem) noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem...
Kādi bija argumenti Satversmes tiesai pieaicinot lietā Pauli Iļjenkovu? Kurš to ieteica, kuri tiesneši par to balsoja? Visticamāk nekad neuzzināsim.
No ST sēdes stenogrammas: "Mans vārds ir Pauls Iļjenkovs, vēlos pieminēt, ka strādāju Finanšu izlūkošanas dienestā un esmu tā Stratēģiskās analīzes nodaļas vadītāja vietnieks. Tomēr šodien savu viedokli es paudīšu nevis kā Finanšu izlūkošanas dienesta pārstāvis, bet gan kā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants...Tātad nozagtu un ar asinīm aptraipītu simts eiro banknoti es iemaksāju bankomātā un līdzekļi tiek debetēti manā bankas kontā. Pretēji tam, kas izskanēja šajā tiesas procesā, tā neapstrīdami jau ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un šajā gadījumā pat diezgan burtiski naudas atmazgāšana."
Tas jau ir vēl nepieņemamāk, nekā lietā Nr. 2017-17-01, kur biologs un jurists Edvards Kušners izteicās par mikroekonomikas jautājumiem cenu teoriju kā Latvijas Bankas pārstāvis, tā diskreditējot ne tikai sevi un Latvijas banku, bet arī Latvijas Republiku un tās Satversmes tiesu.