Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7. februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas – SIA “Grev” – pieteikums par mazās HES tiesībām saņemt zaudējumu atlīdzību no Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Augstākā tiesa spriedumā atzīst, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk – Komisija) uzdevums bija noteikt tarifu, saskaņā ar kuru mazajām hidroelektrostacijām bija tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30. pantam. Nosakot šādu tarifu, Komisijas darbības būtība šajā gadījumā ir nevis regulēt (līdzsvarot intereses, noteikt ekonomiski pamatotu tarifu atkarībā no izmaksām), bet aprēķināt iepirkuma cenu atbilstoši likumā jau paredzētajam. Tādēļ likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 5. un 20. panta normas nevar būt pamats, lai Komisija izdarītu lietderības apsvērumus par to, kādu cenu labāk būtu noteikt atkarībā no ražotāja izmaksām. Komisijas kompetencē ir metodoloģiski pareizi aprēķini, bet ne likumā noteiktā cenas mehānisma mainīšana pēc būtības. Apkopojot minēto, Augstākā tiesa norāda, ka apgabaltiesa nepamatoti atzinusi Komisijas tiesības pēc saviem ieskatiem noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, būtībā revidējot Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta piemērošanas apjomu attiecībā uz mazajām hidroelektrostacijām.
Augstākā tiesa spriedumā arī norāda, ka attiecībā uz zaudējumu atlīdzību, valsts atbalsta jautājums ir apsverams, tomēr tas ir darāms, pienācīgi un sistēmiski piemērojot tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā. Konkrētajā gadījumā ar spēkā esošiem administratīvās tiesas nolēmumiem ir atzīts, ka Komisija prettiesiski nebija noteikusi tarifu un pieteicējai ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radīti ar šo bezdarbību. Tas nozīmē, ka no spēkā esošiem tiesas nolēmumiem izriet pieteicējas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, principiālā līmenī šis jautājums ir jau izlemts. Tomēr Augstākā tiesa spriedumā norāda – lai arī ar tiesu nolēmumiem būtībā tiek atzītas pieteicējas tiesības uz šādu zaudējumu atlīdzināšanu, spēkā esoši nacionālās tiesas nolēmumi, kuros turklāt nemaz nav izvērtēta valsts atbalsta esība, no Eiropas Savienības tiesību viedokļa nevar būt pietiekams attaisnojums nelikumīga valsts atbalsta izmaksai. Līdz ar to tiesai, izskatot lietu no jauna, šis arguments ir jāpārbauda pēc būtības.
SIA „Grev” vērsās tiesā, lūdzot uzlikt pienākumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai atlīdzināt zaudējumus, kuri pieteicējai radušies sakarā ar to, ka komisija laikā no 2006. gada 1. marta līdz 2010. gada 1. aprīlim nebija noteikusi elektroenerģijas realizācijas vidējos tarifus, proti, tarifus, par kādiem atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta pirmajai daļai ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus, bija tiesīgi pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam.
Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja. Tiesa konstatēja, ka Augstākā tiesa 2010. gada 11. marta spriedumā lietā Nr. SKA-6/2010 (A42379306) atzinusi, ka komisijai bija kompetence šādu tarifu noteikt, tas atzīts arī Satversmes tiesas lēmumā lietā Nr. 2009-14-01. Vienlaikus apgabaltiesa atzina, ka, mainoties faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (elektroenerģijas tirgus liberalizācija), pieteicējai nav pamata prasīt, lai tai tiktu maksāta cena, kas veido nepieļaujami lielu valsts atbalstu un tādējādi ir pretrunā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 35. panta otro daļu.
Augstākā tiesa lietu (Nr. SKA-1/2018; A43007911) izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību. 2015. gada jūnijā Augstākā tiesa apturēja lietā tiesvedību līdz brīdim, kad stāsies spēkā galīgais Eiropas Komisijas lēmums lietā Nr. SA37970 „Atbalsts enerģijas ražotājiem”.