ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kā atrast saprātīgu līdzsvaru

Kad vārda brīvība saskaras ar godu, cieņu un naida kurināšanu

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.2, 18.01.2005.

Foto: no personiskā arhīva

Tas pats sakāms arī par jau vairākkārt izteiktajiem priekšlikumiem izslēgt no Krimināllikuma 158.panta sankcijas brīvības atņemšanu, kā pamatojumu minot to, ka arī tiesas izskatītajās krimināllietās gan par neslavas celšanu, gan par goda aizskaršanu piemērojušas tieši naudas sodu. Tas arī saprotams, jo Krimināllikuma 156. un 157.panta sankcijā līdz grozījumu izdarīšanai kā sods bija paredzēts arests (kuru tiesām pēc Krimināllikuma pieņemšanas vēl nav dota iespēja piemērot) un naudas sods.
Kas attiecas uz Krimināllikuma 158.pantu, tas ir Krimināllikuma 156. un 157.pantā (vispārīgās krimināltiesību normas) paredzēto noziedzīgo nodarījumu kvalificētais sastāvs, jo pamats kriminālatbildības pastiprināšanai ir tas, ka vainīgais ceļ neslavu vai aizskar personas godu vai cieņu, izmantojot masu saziņas līdzekļus. Un pilnīgi loģiski, ka arī sankcijai par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir jābūt bargākai nekā par nodarījumu, kas satur pamatsastāva pazīmes.
Tajā pašā laikā likumdevējs dod tiesai plašas soda individualizācijas iespējas, jo bez brīvības atņemšanas soda Krimināllikuma 158.panta sankcija paredz arī piespiedu darbu un naudas sodu, tāpēc ļausim tiesai izlemt, kurā gadījumā kāds sods būtu adekvāts nodarījumam, un gadījumā, ja nodarījuma raksturs un vainīgā personība liecinās par tādu nepieciešamību, sodīt vainīgo arī ar brīvības atņemšanu.