ŽURNĀLS Domu mantojums

Padomju totalitārās sabiedrības sabrukums

Dipl. iur. Edgars Briedis, LU Juridiskās fakultātes stundu pasniedzējs

Foto: no personiskā arhīva

Šis raksts ir fragments no apjomīgā pētījuma, kuru autors veic par pilsoniskas sabiedrības attīstību Latvijas teritorijā. Sekojošajās nodaļās analizētas Latvijas tiesiskajā realitātē notikušās pārmaiņas, kuru iemesls bija Padomju Savienībā uzsāktās “pārbūves” reformas un kuras galu galā noveda pie PSRS sairšanas un vienlaikus pie Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

Pilsoniskās sabiedrības indivīda iznīcināšana totalitārismā

“Tā beidzās mana militārā karjera, kuras laikā es neizšāvu nevienu lodi, nenogalināju nevienu ienaidnieka karavīru, tikai darbināju savu radioaparatūru un soļoju, soļoju... ierindā, vienmēr ierindā... kreisā, labā, kreisā, labā... Mans Dievs, kā es ienīdu šo mūžīgo soļošanu ierindā, šo individualitātes nogalināšanu cilvēku barā! [..] Beidzot es tiku brīvs no šī domājošu un jūtošu homo sapiens pazemojošā stāvokļa.”¹ Tā savu dienestu Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara laikā raksturojis Jāzeps Eiduss, fizikas un ķīmijas doktors, kurš, jau apzinātu vecumu sasniedzis, piedzīvoja gan Latvijas neatkarību starpkaru periodā, gan pēc 1940.gada Latvijas teritorijā ienākušo Padomju Savienības totalitāro varu.
Kā savā darbā “Nožēlojamie” rakstīja Viktors Igo, “armija ir savāds kombinācijas meistardarbs, kur spēks rodas no bezspēcības summas”. Bezspēcības summu veido daudzi atsevišķie karavīri, kuros jaunrade ir tikusi iznīcināta. Jaunrade ir indivīda spēja patstāvīgi pieņemt lēmumu, pamatojoties arī uz paša iepriekš veiktiem prāta apsvērumiem. Jaunrades spēja ir pretmets dabas determinismam. Ne velti Imanuels Kants teica, ka “cilvēks ir divu piļu iemītnieks”.² Armijā jaunradei nav vietas, jo armijas darbība tiek organizēta uz pavēļu pamata, citiem vārdiem sakot, karavīra rīcības modeli nosaka kāds cits – tas, kurš dod pavēli rīkoties. Nav nekā destruktīvāka armijai kā situācija, ja tas, kuram ir dota pavēle, sāk apdomāt pavēles pareizību.
Līdzīgi armijai tika organizēta arī Padomju Savienības, kuras sastāvā kopš 1940.gada 16.jūnija de facto atradās arī Latvija, sabiedrība. Šīs armijas mērķis bija paātrināt vēsturiskā likuma realizēšanos, kuras rezultātā tiktu pārvarēta sabiedrības sašķeltība ekspluatējamajos un ekspluatatoros, kā arī atmesta valsts kā minētās šķiru cīņas nepieciešams instruments.³ Tā rezultātā izveidotos jauna – komunistiskā sabiedrība,⁴ kura sastāvētu no jaunas būtības cilvēkiem.⁵ Vēsturiskā likuma realizēšanās ir nenovēršama, tāpēc Padomju Savienības 20.gadsimta 30. un 40.gadu totalitārais režīms bija neizbēgamās nākotnes kalve, precīzāk, šī valsts bija kā smagās metalurģijas rūpnīca, kuru vadīja Staļins, Molotovs un citi vēstures “metalurgi”.⁶ Savukārt Padomju Savienības sabiedrība bija šīs rūpnīcas “rūpnieciskā armija”.⁷
Tāpat kā Sarkanās armijas mērķis bija gūt militārus panākumus, tā Padomju Savienības sabiedrības kā armijas mērķis bija veicināt vēstures virzību uz tās galīgo piepildījumu. Tas nozīmēja to, ka šī mērķa īstenošanai traucēja katrs, kurš apšaubīja vēstures likuma patiesumu (militārajā armijā tas būtu identiski pavēles pareizības apšaubīšanai). Pavēles pareizības apšaubīšana militārajā armijā ir reglamenta pārkāpums, par kura izdarīšanu ir jāsaņem sods, savukārt, ja kāds indivīds Padomju Savienības sabiedrībā apšaubīja vēstures likuma patiesumu, tad viņš bija jāiznīcina,⁸ lai netraucētu kustību. Totalitārās sabiedrības indivīds ne tikai nedrīkstēja apšaubīt vēstures likumu, bet vēstures likums nedrīkstēja būt arī viņa pārliecība, jo tas totalitārajai varai apgrūtinātu manipulāciju ar šo indivīdu.⁹
Ar mērķi psiholoģiski sagraut cilvēka individualitāti, kura Latvijas sabiedrībā bija sākusi veidoties 19.gadsimtā līdz ar zemnieku brīvlaišanu un kura savu attīstību bija turpinājusi pilsoniskas individualitātes virzienā līdz ar Latvijas Republikas izveidošanu pēc Pirmā pasaules kara, laika posmā no 1940.