ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Mg. iur. Jānis Neimanis, LU Juridiskās fakultātes lektors, zv. advokāts birojā “Loze, Grunte un Cers”

Slēdziena par pretējo saturs

Sastopoties ar likuma nepilnību, ne vienmēr ir izdarāms secinājums, ka šāda nepilnība ir pretēja likuma plānam. Var būt situācijas, kurās likuma nepilnība ir apzināts likumdevēja lēmums, jo likumdevējs nav vēlējies kādu dzīves situāciju regulēt tiesību normā. Šādā gadījumā tiesību piemērotājam nav pamata izdarīt analoģijas slēdzienu, bet ir jāizdara slēdziens par pretējo¹ (argumentum e contrario, argumentum e silentio).

Slēdziens par pretējo nozīmē, ka “tieši tādēļ, ka tiesiskās sekas S likums paredzējis (tikai) sastāvam A, tās nav spēkā attiecībā uz citiem sastāviem, ja arī tie būtu līdzīgi A”.² Tātad tiesību normas tiesiskās sekas (S) nav attiecināmas uz tiesiskajiem sastāviem, kuri ir līdzīgi ar šās tiesību normas tiesisko sastāvu (T), jo tiesiskās sekas (S) paredzētas tikai dotajam tiesiskajam sastāvam (T).

Senāta Civilais kasācijas departaments (CKD) 1923.gada 28.septembra spriedumā Nr.58 noteicis, ka “slēdziens per argumentum e contrario ir vietā tikai tad, ja likums izsmeļoši uzskaita likuma piemērošanas gadījumus, tādēļ minētais slēdziens būtu pielaižams tikai tad, ja nerunātu pretim pārējiem likuma noteikumiem”.